Recenzija par Jāņa Hvoinska debijas krājumu “lietus pār kanālu e”: no E līdz N 0
Ir 2009. gads. Debitē dzejnieks brieduma gados. Atceros, ka pirms desmit gadiem vēlas debijas nebija tik pašsaprotama un nereta parādība, kā tas ir šobrīd. Jāņa Hvoinska debijas krājums “lietus pār kanālu e” (“Neputns”) apliecināja, ka latviešu dzejā ienāk individualitāte, vēl vairāk – sava ceļa gājējs. Protams, viens no krājuma atslēgas vārdiem toreiz bija un arī tagad, kad pēc desmit gadiem klajā laista otra dzejnieka dzejas grāmata “Mūza no pilsētas N.”, ir “dzīves pieredze”, šajā jēdzienā ietverot gan erudīciju un inteliģenci, gan pasaules skatpunkta jūtību un jutību, gan vīrišķību un vienlaikus trauslumu.
Jānis Hvoinskis ir mazrakstītājs, arī dzīve metusi dažādus kūleņus un pārbaudījumus, un atkal jāsecina, ka, iespējams, šie nesasteigtie teksti ir par iemeslu tapt labai dzejai un pēcāk labvēlīgām kritikas atsauksmēm. Jā, varu tikai piekrist jau izskanējušiem viedokļiem (arī mutvārdos), ka otrais dzejas krājums ir pilnskanīgs. Kādēļ tā, centīšos aprādīt recenzijas gaitā.
Man savulaik bija iespēja recenzēt Jāņa Hvoinska debijas krājumu, līdz ar to šobrīd paralēli varu ieskatīties savās piezīmēs, kas brīnumainā kārtā vēl saglabājušās. Nē, neba vienkāršoti salīdzināt, bet tādējādi mēģināt uztaustīt “Mūzas no pilsētas N.” veiksmes stīgas.
Kā vienu no Jāņa Hvoin-ska radošā rokraksta īpatnībām var minēt dzejas krājumu nosaukumu izvēli, kas gan abos gadījumos patapināti no dzejas rindām, taču iezīmē dzejnieka nodomu (Jānis Hvoinskis to arī ir mutiski apliecinājis) būt atšķirīgam arī dzejas krājuma atslēgas vārdu izvēlē. Lai tie nebūtu nedz klišeja, nedz garlaicība, kā arī paliktu lasītāja atmiņā. Iepriekš teikto apliecina arī dzejnieka teiktais “Facebook” vietnē. Proti, nesen veicu pētījumu “Nosaukums – dzejas krājuma atslēgas vārds”, lai to reprezentētu Liepājas 26. starptautiskajā zinātniskajā konferencē “Aktuālas problēmas literatūras un kultūras pētniecībā”, un tēmas dēļ šī gada 29. janvārī aptaujāju dzejniekus, arī Jāni Hvoin-ski, par krājumu nosaukumu izvēles apsvērumiem. Dzejnieki piekrita savu viedokļu publiskošanai, tādēļ varu atklāt arī Jāņa Hvoinska pausto: “Vispirms jau ir vēlēšanās, lai nosaukums pašam patiktu, šķistu gan skaists, gan interesants. Tad vēl, lai rada lasītājā intrigu, mazliet noslēpumainību. Un patiesībā, jā, vēlos, lai būtu diezgan oriģināls.”
Kā vēl viena Jāņa Hvoinska radošā rokraksta savdabība jāakcentē dzejā reti sastopamais otrās un trešās personas formas vai pirmās personas daudzskaitļa lietojums. Zināms, ka dzeja ir vispersoniskākais no visiem literatūras žanriem, kurā autora pozīcija atklājas vistiešāk. To arī apliecina dzejā pārsvarā lietotā pirmās persona forma, taču daudz vairāk par ego izcēlumu dzejnieku interesē pretējais – vēršoties pie otra, viņš atkailina savas visneaizsargātākās emocijas: “aizgājušā naktī tu gulēji valdīja klusums / vien miesa šķita tev lietū salijusi kā vasaras nakts asfalts / it kā tur kāds izgulējis visu man zināmo pilsētu smaržas [..] // un es vairs nevarēju saprast kas tu esi – mana sieviete / vai pilsēta / kura nēsājusi mani gurnos kā ķeltu aprakstītu akmeni / auklā / kā kameni kuru pielūdz”. (45. lpp.)
Jāņa Hvoinska dzeja ir daudzslāņaina, daudz kultūratsauču, reminiscenču. Un vēl – liriskais varonis nereti distancējas ar atcerēšanos, atmiņām (vienlaikus atrodam rindas: “atmiņas ir tās kuras tev traucē pārvietoties aizmirst / dzīvot / lai ko tu nedarītu tevī mīt vienīgi atmiņas” (57. lpp.), spoguli kā simbolu (poētiski lietots arī debijas krājumā), un tas viss kopumā atblāzmojas caur tumsas un gaismas pretstatu poētiku. Krājumu ievada teksts, kas acīmredzamā izcēlumā kalpo arī par moto / kopnoskaņu visai grāmatai: “Milzīga tumša telpa, kurā vējš dzenā sniega vilktus zīmējumus, apsarga prožektoru gaisma ir balta. Šajā telpā salauzts krēsls un tukšums. Šeit vienīgo skaņu rada durvju čīkstoņa, tās vējā veras vaļā, ciet. Vaļā, ciet. // Kad es kļuvu vecs, es dzimu, kad es biju jauns, es miru.”
Krājuma redaktors Kārlis Vērdiņš tā prezentācijā Jāņa Hvoinska dzeju salīdzināja ar franču modernistu poētiku, jā – varu pievienoties paustajam, īpaši sajūtot sirreālistisku un eksistenciālu noskaņu stīgas, un vēl papildināt, ka liriķa dzejā mīt arī romantiķiem raksturīgā neaizsniegto tāļu reminiscence. Taču vienlaikus liriskajam tēlam ir būtiski sajust otra klātbūtni, komunicēt ar to, vai arī veldzēties atmiņās. Liriskais varonis pārdzīvo dažādas eksistenciālas izjūtas, atrodoties nemitīgās tumsas / gaismas / spoguļa un putnu krustcelēs, un tomēr tā nav nospiedoša bezcerības kopnoskaņa. Un tieši iepriekšminētais ir krājumā ievelkošais un emocijas piesaistošais aspekts.
Debijas krājumā liriskā varoņa dvēseles stāvokli reprezentēja smagme (ķieģelis, akmens, svins), bet šajā krājumā dominante pieder putna tēlam (to lietojot dažādās tēlaino izteiksmju līdzekļu variācijās), kas dzejniekam palīdz gleznot emociju gleznas (“Putns ir tik augstu ka tu viņu nemani” (9. lpp.), “Tas varētu būt eremīta pirksts ar garu saliektu putna / nagu viņš cenšas atplēst gabalu debess” (20. lpp.), “viņa tērpā no magonēm zīmē putnus / lūkojas jūrā / divi logi ar vēju pilni tās viņas sienas un stikli / viņa tērpusies magonēs uzzīmē tos / gribot paturēt putnus / putnus kuru acis no lazurīta” (37. lpp.), “Tā dzīvojam mēs – līdzīgi ūdenī peldošiem putniem” (40. lpp.) u. c.).
Piebildīšu, ka Jāņa Hvoinska dzejai raksturīgi ļoti spēcīgi vizualitātes akcenti, un dzejas krājums “Mūza no pilsētas N.”, manuprāt, ir viens no emocionāli spēcīgākajiem, nobriedušākajiem 2019. gada krājumiem.
