Recenzija par izrādi “Muša: Sāpju ēnā 0

Jaunā Rīgas teātra jaunais iestudējums “Muša” rosina analizēt sāpes, lai tās pārvarētu. Somu rakstnieces Sofi Oksanenas romāna “Attīrīšanās” dramatizējumā re-žisores Ineses Mičules versijā ar nosaukumu “Muša” centrālais temats ir cilvē-ka vēlme izdzīvot un šķie-tamas drošības morālā cena.


Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Piecas frāzes, kuras tev nekad nevajadzētu teikt sievietei pāri 50 5
Kokteilis
Personības TESTS. Kādu iespaidu tu par sevi radi? Šis attēls palīdzēs tev to noskaidrot
Kokteilis
Šie ēdieni nedrīkst būt uz galda, sagaidot 2025. gadu – Čūskai tie nepatiks! Saraksts ir iespaidīgs 4
Lasīt citas ziņas

Vardarbības problemātika norisinās dažādos līmeņos – gan atklātajā, publiskajā, ko īsteno varas pārstāvji, gan subtilajā, apdraudēto cilvēku dvēselēs – vardarbība pret sevi un citu. Jo nodevība nav vērsta tikai pret otru cilvēku, bet arī pret sevi, ja esi izlēmis pārkāpt morāles likumus.

Vēl viens iestudējumā dominējošs temats – sieviete un vara. Padomju varas klātesamība visās dzīves jomās piespiež galveno va-
roni Alīdu Trū klusēt – ne tikai no bailēm, bet arī no nespējas aptvert, cik vara var būt vardarbīga. Tādēļ romāna sižets, kas iestudējumā atrod diezgan selektīvu interpretāciju, kura, manuprāt, koncen-trējoties uz ārējās var-darbības formām, palaiž garām tik daudzas nian-
ses no romāna teksta, Rī-
gas versijā ir pārtapis par
latviešu kolektīvas traģē-dijas vēstījumu. Igauņu sie-
viešu tikšanās 90. gadu sā-
kumā, posmā, kad aizliegtā vēsture atkal tika atļauta un tika atļauts atcerēties, daudziem skatītājiem ir tikai neliela ģeogrāfiska neprecizitāte – runa ir par mums pašiem, par mūsu sāpēm un par to, kā tagad, kad domāt un pretoties meliem ir atļauts, tikt ga-
lā ar pagātnes sāpēm un piespiedu nodevībām ap-stākļos, kad vara piespieda tik daudzus izvēlēties dzīvi, kas bija jāiekaro un jāpasargā uz citu dzīves, goda un nākotnes rēķina.

CITI ŠOBRĪD LASA

Dekorācijas kliedz par izvarotajām dvēselēm, sabrukušiem likteņiem. Kura cilvēka tagadnes dzīvē gan nesāp kara rētas? Jautājums ir cits – ko darīt ar kolektīvām atmiņām, kas nepazudīs un ko vairs nevar izslēgt, aizliegt?

“Muša” ir iestudējums, kura noslēgumā man radās jautājums – vai mēs mūsdienu Latvijā neesam pieraduši pie kolektīvām sāpēm, ko nemaz nevēlamies pārvarēt? Vai sāpes ir kļuvušas par daļu no mūsu patības? Un vai tas nenozīmē, ka pāridarītāji, vara un tās īstenotāji uz mūžīgiem laikiem ir klāt un turpina sāpināt?

 

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.