Recenzija par izrādi “Muša”: Nospēlēt neredzamo 0
Mazajā zālē tapusi Ineses Mičules režisētā izrāde ar vienlaikus koķeto un biedējošo nosaukumu – “Muša”. Tā veidota pēc somu rakstnieces Sofi Oksanenas romāna “Attīrīšanās” motīviem, ko JRT dramatizējusi Andra Neiburga.
Romāns vēsta par divu māsu likteni kaimiņzemē Igaunijā, viņas abas iemīlējušās vienā vīrietī, kurš abas iemīlēt nevar. Darbība risinās no 20. gadsimta 40. gadiem, bet atskaņas iesniedzas arī 90. gados. Karš, totalitāra vara, izvēle nostāties vienā vai otrā pusē, bailes, kas to ietekmē, un mīlestība, kas to veicina. 40. gadu politikas diktētie spēles noteikumi un romāna autores piedāvātā tēlu sistēma nodrošina ideāla, jutekļus plosoša un pircēju makus atveroša stāsta rašanos. Šķiet – cik veikli brīvajā Somijā augusī Oksanena izmantojusi turpat netālu esošās eksotiskās padomjzemes Igaunijas ļaužu likteņus savu literāro mērķu īstenošanai! Patiesībā tik eksotiska šī zeme autorei nemaz nav, viņas māte ir igauniete, kas tikai 70. gados emigrējusi pāri līcim. Izrādes kontekstā līdzīgas paralēles velkamas arī starp skatuves varoņiem un publiku – mēs, zālē ērti sēdošie, vērojam stāstu par igauņiem, pazīstamiem, tomēr nedaudz svešiem. Veidojas neliela distance, kas ļauj notikumus tvert kaut par pāris grādiem vēsāku prātu un ļauj vērtēt, ne tikai just, lai arī emocijas izrādes darbībai atsaucas. Vienlaikus ir pilnīgi skaidrs – tikpat labi stāsts varētu būt par mums.
Romānu skatuvei piemērotu padara arī tas, ka globālās varas spēles, karadarbība, spīdzināšana, partizānu, bet 90. gados arī civilo bandītu cīņas norisinās kaut kur blakus – kilometriem tālu, mežā, turpat aiz mājas vai blakusistabā, bet publikas acu priekšā redzams tikai galvenais notikums – dienišķā cilvēka dzīve. Tajā politika nav redzama, lai gan neizbēgami to skar.
Citreiz grūti palikt savā vietā, jo izrādes laikā rodas vēlme palūkoties aiz kulisēm, kur risinās viss interesantais, par ko aktieri vēlāk iznāk paziņot arī skatītājiem. JRT, par laimi, tā nenotiek – aktieri nospēlē arī neredzamo, viss kļūst redzams viņu acīs.
Romāna skatuviskumam ir arī iemesls – šis stāsts sākotnēji tika radīts lugas formā, kas 2007. gadā iestudēta Somijas Nacionālajā teātrī. Gadu vēlāk tapis arī slavenais romāns.
Andras Neiburgas dramatizējumam raksturīgs zināms fragmentārisms, kas “pielipis” arī izrādei. Acīmredzot iestudējuma veidotāji vēlējušies izvilkt romāna esenci, dinamiski rādot darbību vai emocijas virzošās epizodes, kas “samontētas” ar satumsumiem. Kino un video šādam montāžas efektam pamatā ir divi iemesli. Pirmais ir slinkums – blakus esošie kadri nemontējas un autoram laika vai talanta trūkuma dēļ negribas šo problēmu risināt smalkākā veidā, bet ar “melnumu” pa vidu var samontēt jebko ar jebko. Tomēr ir arī otrs iemesls – īpaša montāžas ritma un noskaņas radīšana ar nosacījumu, ka satumsumu ilgums un biežums šādu ritmu rada. JRT “Mušā” montāžas ritma pietrūkst, satumsumi izmantoti tikai kā tehnoloģisks risinājums dekorāciju pārbūvei, rekvizītu un grima maiņai, pārejot no vienas ainas uz citu (scenogrāfs – Gints Sippo), no viena laika uz citu.
Gatis Šmits, būdams talantīgs kinorežisors, izrādē “Drāmas kursi pieaugušajiem” šajā pašā teātrī zina, kā šo paņēmienu izmantot mērķtiecīgi un veikli, bet Inese Mičule pagaidām ne. Montāžas vietas saplēš izrādes audumu daudzos gabaliņos, lai gan tām vajadzētu šo audumu tieši otrādi – sadiegt.
Režisores kļūda vērojama arī darbā ar aktieriem. Ļoti daudz uzmanības un smalkuma ieguldīts sieviešu lomās. Iemesls tam ir skaidrs – stāsts taču galvenokārt par māsām. Gan Baiba Broka (Ingela), gan Elita Kļaviņa (Alīde) demonstrē ne tikai absolūti precīzu aktierisko meistarību un pārvēršanās virtuozitāti, kas viņām piemīt teju ikvienā lomā, bet nospēlē arī to sievišķīgām pretrunām caurvīto maigumu un spēku, kas liek eksistenciālos apstākļos izvēlēties starp dzīvošanu un miršanu, vīru, bērnu, mīļoto, taisnību un netaisnību. Inga Alsiņa Zāras lomā jūtīgi un ārkārtīgi dabiski izdzīvo sarežģītus, eksaltētus psihofiziskos stāvokļus. Bet izrādes vīri – Gatis Gāga, Gundars Āboliņš, Andis Strods un Jevgeņijs Isajevs –, šķiet, uz mēģinājumiem ieradušies retāk vai arī, tā kā iepriekšējais minējums diez vai ir patiess, režisore vairāk paļāvusies uz aktieru profesionālo varēšanu, ne ievirzīšanu precīzā izrādes noskaņā. Pretstatā izrādes sievišķajam smalkumam ar vīru tēliem uz skatuves uznāk priekšstati un klišejas par to, kādiem jābūt 40. gadu čekistiem, partijniekiem un partizāniem.
Vērtējums Režija 4 Dramaturģija 3 Aktieri 4 Scenogrāfija 3 Kostīmi 4 |
