RECENZIJA: “Oņegins. Komentāri” – Ilustrētā pasaules literatūra 0
Iespaidīga ir matemātiskā precizitāte un mākslinieciski tehniskās zināšanas, ar kādām Alvis Hermanis konstruē izrādes “Oņegins. Komentāri” garīgo un fizisko slāni.
Visas maņas kustinošs ir Jaunā Rīgas teātra profesionālo aktieru darbs, kuru ansamblisko iecietību nespēj izsist no sliedēm pat pāris neaktieru klātbūtne. Skaidra, vienkārša un saturiski ietilpīga ir Andra Freiberga scenogrāfija – fiziski šaura, elegantām senlaiku mēbelēm un dažādu laiku grāmatām pārblīvēts skatuves priekšplāns, kurā, nebojājot gaumīgo interjeru, uz pelēkā mūra fonā atrodas vieta arī projekcijām. Tajās – gleznas, zīmējumi, Puškina laika sadzīves liecības. Un galu galā – pārsteidzošs ir kontrasts starp dziedošā balsī krievu valodā skandētajām Puškina vārsmām un detalizētiem, nereti asiem un pat it kā vulgāriem komentāriem. Iestudējuma dalībnieki, tērpti mūsdienu drānās, bet ievietoti 19. gadsimta interjerā, brīžiem runājot saviem vārdiem, brīžiem “dziedot” Puškinu, te dabiskā fiziskā formā, te spilgti teatrālā manierē “ieejot” tēlā, analizē Puškina romānu dzejā. Formas ziņā uzvedumu var dēvēt par izrādi lekciju, kas jau vairākus gadus pasaules teātrī ir aktuāls un iedarbīgs žanrs.
Daļa skatītāju šo pieeju – spārnoto priekšstatu laušanu par krievu romantisma literatūras pērli – uzskata par bezkaunīgu un kaitinošu. Daļai iestudējums šķiet bezkaunīgs un interesants gan no nedzirdēto vēstures faktu atklāsmes, gan aktieru virtuozitātes viedokļa. Kam līdz galam interesants šķiet tikai režisora veidotais iestudējuma karkass, kura ribas pārāk uzkrītoši spiežas cauri nepietiekami nobarotajam izrādes ķermenim. Kam sašust liek tikai tas, ka aktieri dramaturģiski izdevīgu apstākļu radīšanai mēdz veikli un koķeti sajaukt dažādus jēdzienus, piemēram, romantismu ar romantiku. Un kas patīkami kairinošo bezkaunības nojausmu tā arī nepiedzīvo. Ja nu vienīgi visai bezkaunīgi ir tas, ka no skatuves tiek demonstrēts tāds košs, bilžains, interesantiem izcēlumiem un satraucošiem virsrakstiem pilns populārzinātnisks žurnāls, kas lasītājus aizrauj ar krāsām un informācijas blīvumu. Bet dzīļu šai informācijai nav.
