RECENZIJA: Mūsdienīgie un traģiskie Indrāni 0
“Indrānu” iestudējums Krievu teātrī ir īpašs notikums, kam teātris nopietni gatavojies. Ar to tiek atzīmēti “Indrānu” iestudējuma simt gadi Krievu teātrī. Par godu tam izveidota saturīga un izsmeļoša izstāde teātra foajē, aktieru kolektīvs mēģinājumu laikā apmeklējis Blaumaņa memoriālo muzejmāju “Braki”.
Atzinīgi vērtējama arī teātra uzticēšanās jaunajiem latviešu skatuves māksliniekiem: režisoram Elmāram Seņkovam, scenogrāfam Reinim Dzudzilo, kostīmu māksliniecei Kristai Dzudzilo, mūziķim Goran Goram. “Indrānu” iestudējums Krievu teātrī ir mūsdienīgs un atšķirīgs no visiem iepriekš redzētajiem šīs lugas uzvedumiem latviešu teātrī.
Rūdolfa Blaumaņa lugas pamatjautājums par divu paaudžu nesaprašanos, par mīlestības, iejūtības trūkumu bērnu un vecāku starpā režisora Elmāra Seņkova interpretējumā ieguvis īpatni traģisku nokrāsu. Ārējā forma brīžiem ir ironiski rotaļīga, režisors lieto spēles, maskas elementus. Mazais Edžiņš, kurš šķiet apmulsis un nelaimīgs nežēlīgajā Indrānu pasaulē, visu laiku valkā dzīvnieka masku (it kā slēpjoties un vienlaikus baidot Indrānu māti), Jekaterinas Frolovas Gusta uzliek rukša masku, it kā rotaļājoties un vilinot Noliņu. Vai izlikšanās, meli šai ģimenē būtu pašsaprotami? Tomēr aiz ironiskās maskas jaušama neslēpta traģika un izmisums.
Uzvedums valdzina ar režisora domas daudznozīmīgumu. Arī scenogrāfa Reiņa Dzudzilo veidotā skatuves telpa rosina pārdomas par vairāku kultūras slāņu klātesamību uzvedumā.
Zemākajā telpas daļā viss ir it kā pieplacināti horizontāls. Pelēkas, neitrālas sienas, dažādos pelēkos toņos ieturēti visu darbojošos personu tērpi, sākot no tumši pelēkā līdz gaiši pelēkam un baltam. Cilvēki it kā pieplakuši zemei un nepaceļ acis uz debesīm.
Nedaudz augstāk, virs pelēkajām sienām, novietoti autentiski, seni latviešu darbarīki un sadzīves priekšmeti: pīti grozi, vāceles, koka darinājumi, sens spogulis. Tie varētu būt arī mājas bēniņi, kur novietotas vecas mantas. Aizejošā lietu pasaule, par kuru varam priecāties no attāluma. Vai lietošanai tā vairs neder?
Režisors dod skaidru, nepārprotamu atbildi par vecajiem Indrāniem. Tie ievietoti stikla būrī kā muzeja eksponāti, pielikta anotācija latviešu valodā “Indrānu tēvs un māte”. Tomēr nav aizmirsti, kā sākotnēji varētu likties. Edžiņš ar kameru rokā viņus pēta. Skatuves vidū novietots liels ekrāns, uz tā tuvplānā redzamas Indrānu mātes neredzīgās acis, sastrādātās rokas, grumbainā seja, rūgta aizvainojuma grimase Indrānu tēva sejā. Veco Indrānu fiziskais sabrukums un nevarība tiek īpaši apspēlēta. Un to dara viņu mazdēls Edžiņš. Tas šķiet divtik nežēlīgi. Iestudējuma beigās Indrānu tēvs nemirst, abi ar Indrānu māti viņi sēž savā stikla būrī un pārmetoši lūkojas skatītāju zālē. Leonīda Lenca Indrānu tēvs ir sīksts un vēl spēcīgs vīrs, kuram māju pārvaldīšana rūpes nevarētu sagādāt. Varbūt viņš mīl savu Indrānu māti un, atdodot mājas Edvartam, vēlas sagādāt prieku viņai? Indrānu tēvā ieraugāmas būtiskas, līdz šim šai tēlā neredzētas nianses. Svetlanas Šiļajevas Indrānu māte arī vēl ir enerģiska un naska. Viņa ļoti mīl savus dēlus, īpaši vecāko – Edvartu. Un ir greizsirdīga uz vedeklu.
Būtisks un grūti atbildams jautājums šajā uzvedumā: ko iesākt ar Edvarta un Ievas paaudzi, kas arī būtībā jau ir pagātne? Ko darīt ar šīs paaudzes alkatību, egoismu, naudas kāri, apsēstību ar seksu? Tā brīžiem izskatās groteska. Aleksandra Maļikova Edvarts ir gļēvs un pilnībā atkarīgs no Olgas Ņikuļinas agresīvās Ievas. Ieva šajā iestudējumā ir visu nelaimju un traģēdiju cēlonis. Viņa ir ļauna un atriebīga jau no paša sākuma. Ieva ierodas Indrānos galvenokārt tāpēc, lai no vecajiem Indrāniem pieprasītu norēķinu par nodarīto pārestību pirms astoņiem gadiem.
Attiecības veco un jauno Indrānu starpā ir nokaitētas un naida pilnas. Kad Edvarts ir devis pavēli nocirst ošus un Indrānu tēvs un māte aizdzīti uz pirtiņu (stikla būri), jaukais etnogrāfisko priekšmetu slānis aizslīd nebūtībā. Tā vietā parādās drausmīga postaža – kaudzēs sagāzti koki, nekārtīgs izcirtums kādreizējā meža vietā.
Liekas, šai vietai pāri gājis orkāns un visu izpostījis. Tā ir redzama, vizuāla zīme tai vētrai, kas saplosījusi cilvēku dvēseles. Divas paaudzes viena otru ir iznīcinājušas.
Tomēr aiz sagāztajiem, izpostītajiem kokiem uz skatuves tālumā redzama zaļa meža strēle. Varbūt ar laiku mežs atdzīvosies? Cilvēku attiecībās šāds cerīgs apsolījums izlīgumam nākotnē ir Kārļa Krūmiņa Noliņš. Jauks un sirsnīgs jauns cilvēks, nedaudz delveris un vieglprātis. Taču ļoti godīgs un taisnīgs, noraida Ievas un Edvarta paaudzes noteikumus, viņu varaskāri, melīgumu, alkatību. Viņš būs savādāks, un līdz ar viņu iespējams arī citāda kļūs pasaule. Noliņš ir aktīvs, mērķtiecīgs jauns cilvēks. Faktiski viņš tikai gaida gadījumu, lai atvadītos no Indrāniem un dotos labākas dzīves meklējumos. Liekas, viņš nemelos kā Ieva un Edvarts, nekrās naudu un mantu, neiznīcinās iepriekšējās paaudzes padarīto, neievietos to muzejā aplūkošanai, bet rēķināsies ar to un respektēs. Ņemot vērā, ka Kārlis Krūmiņš ir režisora laikabiedrs, gribas ticēt, ka ar šādu Noliņa tēla interpretējumu runā pats režisors un visa radošā komanda.
Vērtējums Režija5 Scenogrāfija5 Aktiermāksla 5 Kostīmi 4 Mūzika 4 |
