RECENZIJA: “Mežonīgā pilsēta” 0
Džima Tompsona krimināldrāmas “Mežonīgā pilsēta” iestudējumu uzlūkoju par vienu no Dailes teātra šīs sezonas interesantākajiem un nozīmīgākajiem darbiem.
Gati Šmitu interesē cilvēki, viņu personības un attieksmes, nevis krimiķiem raksturīgās intrigas. Šmits par pirmo personu necenšas izvirzīt sevi, bet gan aktieri. Visspilgtākais piemērs ir Artūrs Skrastiņš Makena jeb Baga lomā: viņš uznāk uz skatuves, un kādas piecas vai desmit minūtes man jāgudro – vai tas maz ir Skrastiņš, vai neesmu kļūdījies? Tāda veida “problēmas” izrādēs nācies piedzīvot visai reti. Izcils Artūra Skrastiņa darbs – nekur tēlu nekariķē, neko nepārspīlē un tīši arī neidealizētā mazliet jocīgā cilvēkā staro pat sirsnība. Viņam par krietnu samaksu uzticēts veikt visbriesmīgāko uzdevumu – nogrūst no jumta bagātnieku Hanlonu, bet no šāda soļa Makens atsakās. Skaidri izskan doma, ka šajā dzīvē galvenā vērtība ir iespēja – uzticēties cilvēkam. Makenam līdzās nostājas savdabīgā, mazliet komiskā, un arī neparastā Eimija Stendiša Kristīnes Nevarauskas atveidā. Meistardarbs – Jura Bartkeviča naftas atradņu īpašnieks Hanlons. Aktieris visai pārliecinoši izdzīvo pavecā, it kā nevarīgā, taču gudrā un izveicīgā vīra dažādas dzīves epizodes. Stalts, iznesīgs un teicams Valdis Liepiņš šerifa Lū Forda lomā.
Pavīd Gata Šmita izglītība kinomākslas jomā: izrādē izmantota filmas specifika. Neparasti izveidota R. Bekiča skatuve: tajā iezīmēti kādi astoņi vai deviņi spēles laukumi, tāpēc, gandrīz neko nepārkārtojot, darbība raiti var ritēt uz priekšu.
Kur palicis krimiķis? “Mežonīgās pilsētas” izrādē no visa jaušam, ka tā tiešām ir mežonīga. Pāridarījumi notiek cits pēc cita. Ik pa brīžam tiek nosaukts piedāvātais kukulis piecu tūkstošu dolāru apveidā, izrādes izskaņā medicīnas māsas ģērbā tērptā Hanlona kundze Džoisa, samainot injicējamo zāļu pudelītes, liek uz visiem laikiem aiziet savam vīram. Bet divi nevainīgi savdabji – Deivids un Eimija – paliek kopā. Priekškars var krist. Tikai priekškara nav. Toties laba izrāde gan.
