RECENZIJA: Mažorīgais Sūnu ciems 0
Andreja Upīša stāsts “Sūnu ciema zēni” latviešu prātos aktualizējas ik pa laikam, kad gribas sevi pakritizēt vai izpurināt no bezdarbības un bezdomības.
Vēl pavisam nesen, 2009. gadā, uz Nacionālā teātra lielās skatuves plosījās psihodēliskais Viestura Kairiša un scenogrāfa Ginta Gabrāna ceļa filmas stilā veidotais “Hipnotiskais brauciens”, kas tapa ekonomiskās krīzes pašā plaukumā un bija rūgtuma pilns ne vien par sūnciemiešu māņticību, bet tikpat skeptisks par Balto māju idilli un nesaudzīgs pret Melno muižu.
Dailes teātra Mazās zāles iestudējums “Sūnu ciema zēni” gan nepārprotami domāts bērnu auditorijai.
Indras Mercas scenogrāfija ir kompakta, mobila, kaut gan pāris reizes neiztiek arī bez skatuves strādnieku parādīšanās, kas, protams, nav ideālākais risinājums. Centrālais tās elements ir būvgružu konteinera forma (vienīgais uz realitāti attiecināmais izrādes tēls), kas pēc vajadzības transformējas par mājām, krogu vai ragavām.
Iestudējuma tapšanas periods acīmredzot nav bijis harmonisks, jo pieteiktā režisora Gundara Caukas vārds no izrādes programmiņas pazudis, izrādes radošajā komandā pēkšņi minēts Dž. Dž. Džilindžers. Pēc izrādes struktūras var just, ka tā nav veselums, bet katra aina dzīvo it kā pati par sevi.
Objektīvi jau Raganu krogs, Baltās mājas, čigānu tabors, Melnā muiža patiešām ir atšķirīgs, suverēns dzīves modelis, bet tas, kas mainās un ir attīstībā, ir trīs galveno varoņu, Laimes lāča meklētāju, dzīves skatījums un pieredze, ko viņi sakrāj, braucot pa pasauli.
Pašlaik redzam, ka Ješka un Andrs liek cieminiekiem ņemt rokās slotas un lāpstas un sākt darboties, bet neredzam, kas un kā viņus pie šīs atklāsmes aizved. Lauris Dzelzītis viltīgi paslinkā Ješkas lomā liek lietā simpātisko, drusku bezkaunīgo šarmu, Daiņa Gaideļa “aizsmakušais” Andrs ir nosvērtākais un apdomīgākais no trijotnes, Alda Siliņa Bukstiņš ‒ šaudīgs, neizlēmīgs un māņticīgi bailīgs. Dažkārt izrādes laikā viņi spēlē solo, bet kopīgais ceļojums dod iespēju izvērst viņu savstarpējās attiecības.
Mazās zāles tuvplānā labi redzams, vai aktierim ir pārliecība par to, ko viņš dara; šad un tad rodas sajūta, ka viņi ir rezervēti pret to, ko paši rāda. Piemēram, Ilzes Vazdikas Buķiene pirmizrādē pie rampas malas pa reizei vēro bērnu reakciju zālē, bet skaidri manāms, ka viņa izrādē nepiedalās līdz galam. Savās ainās pārliecinoši ir Sarmītes Rubules Čigāniete, Ievas Pļavnieces Ciepsliņa, Akvelīnas Līvmanes Krodziniece, Jāņa Paukštello Muižas kungs.
Uzziņa Izrāde “Sūnu ciema zēni” veidota pēc Andreja Upīša stāsta. Radošā grupa – Indra Merca, Iveta Šurma, Dž. Dž. Džilindžers, Liene Grava, Mārtiņš Kudiņš. Tuvākās izrādes: 12. janvārī, 14., 27. februārī, 9. martā. |
Vērtējums
Režija – ***
Aktierspēle – ***
Scenogrāfija – ***
Maksimālais vērtējums – 5 zvaigznītes
Viedoklis Sūnu ciems – visiem smejams “Īpašo skatītāju krēslā” aicināju desmitgadīgo Reini Isaku kopā ar ģimeni. “Esmu sajūsmā par emocionāli pacilājošo un jautro iestudējumu. Aktieri tik atraktīvi kustējās, dzirksteļoja uz skatuves, ka mūsdienīgajai scenogrāfijai nepievērsu daudz uzmanības, man tā netraucēja,” iespaidos dalījās Reiņa mamma Aija. “”Sūnu ciema zēni” bērnībā bija mana mīļākā grāmata,” atklāja tētis Artis. “Skatīties bija interesanti, jo izrādes veidotāju interpretācija, saliktie akcenti atšķīrās no Andreja Upīša uzrakstītā oriģināla.” Sagatavojis ZIGMUNDS BEKMANIS |
