RECENZIJA: «Lucia di Lammermoor» – izcili! 0
Izcili – tā teju vienprātīgi režisora Andreja Žagara jaunāko iestudējumu LNO slavēja publika.
Kultūras ministrijas Kultūrpolitikas departamenta nozaru politikas vecākā referente Iluta Treija: “Soliste Marina Rebeka Lučijas lomā pati par sevi ir vērtība! Brīnišķīgi arī visi pārējie solisti, lieliska scenogrāfija, vizuāli uzvedums veidots it kā ļoti askētiski, bet pelēki baltais krāsu salikums rada vienreizēju tīrības un skaidrības izjūtu. Viss uzvedums kā vienā elpas vilcienā. Pēc izrādes piepildīta, skaista sajūta.”
Baņķieris Juris Jēkabsons: “Priekškaram atveroties, skaidrs ar pirmo mirkli – tas ir Žagars. Viss uzvedums kā viņa skaidri kaligrāfisks paraksts.”
Muzikoloģe Ieva Rozentāle: “Skaista, stilistiski izturēta izrāde. Melni baltā tonalitāte, aukstais marmors rada arī varenības un varas efektu, kuru ar savu mīlestību vien nespēj pārvarēt trausla sieviete.
Ne vienmēr Žagara kunga izrādes izdodas vienlīdz labi, bet šoreiz patiess prieks. Uzvedums veidots Andrejam Žagaram ne pārāk raksturīgā statiskumā, taču to pieprasa Doniceti mūzika – ārijas un koloratūras ir neprātīgi grūtas, prasa lielu spriedzi, precizitāti elpā, lai dziedājums izskanētu tik viegli un skaisti kā Marinai Rebekai. Un, pat ja kaut kur izjūtam mazu mazītiņu nodevīgu niansīti, mūsu publika piedos absolūti visu, jo viņa ir brīnišķīga, spilgta dziedātāja, rada spēcīgu auru ap sevi, spēj apburt skatītāju, iedvesmot, un tas viss ārkārtīgi pievelk viņas personībā. Un, protams, viņa lieliski dzied.
Pārcēlumu mode dažreiz attaisnojas, citreiz – ne. Šoreiz darbības pārcēlumu uz Musolīni laika Itāliju varētu attaisnot tādējādi, ka režisors meklējis vidi, kurā vājai, smalkai sievietei grūti stāvēt pretim saltam, brutālam spēkam. Musolīni vide mani netraucē, tā ir kā pateicīgs fons stāsta atklāsmei.”
Nacionālā teātra aktrise Māra Zemdega: “Man ļoti patika Marina Rebeka un viņas vīrs (Dmitro Popovs). Bet, ja man būtu jādzied, es ar Andreju Žagaru strīdētos.”
Uzņēmēja Ilze Jurkāne: “Žagars ir ģeniāls! Izdevusies pasaules klases izrāde, ar kuru var lepoties, jo šoreiz izcils ir viss – gan solistu dziedājumi, gan Andra Freiberga scenogrāfija, fantastiski uzvedumā iederas video, gan Kristīnes Pasternakas kostīmi. Mani visvairāk fascinēja doma par to, kā viena vara – Musolīni vai jebkura cita – spēj sabojāt cilvēku dzīvi, iznīcināt viņu dvēseles. Tā ir traģēdija, kas notiek tad, kad kāds iedomā, ka viņš ir pārāks pār kādu citu cilvēku. Tik baisa spēj būt vara. Es ļoti reti raudu operā, man ātri asaras nebirst, bet šoreiz es aiz aizkustinājuma raudāju. Tik ļoti jutu līdzi Marinas Rebekas attēlotajai galvenajai varonei Lučijai.”
