RECENZIJA: Liepājas teātra izrāde “Malēnieši” 0
Balagāns. Nu, protams, tas ir balagāns! Vārda vistiešākajā un vislabākajā nozīmē. Šādi ar prieku varu raksturot Liepājas teātra sezonas noslēguma iestudējumu “Malēnieši” – jautru, muzikālu, košu, kustīgu, bet, kas pats galvenais, asprātīgu un trāpīgu izrādi, ko paši iestudējuma autori definē kā “karnevālu latviešu garā”.
Tomēr izrādās, ar karnevāla tradīcijām mūsu pusē šodien pašvaki. Senāk vai visu ziemu lauku ļaudis staigāja budēļos, bet birģeri pirms gavēņa rīkoja Meteņu spēles. Cilvēki maskojās ne tikai tāpēc, lai pažākstītos dīvainu viepļu veidolā, kā tagad ierasts, sekojot Helovīna modei, bet, lai veiktu būtiskus rituālus – pabiedētu ļaunos garus un sakārtotu savu iekšējo pasauli.
Šķiet, karnevāliem, no kuriem cēlusies arī kumēdiņu rādīšana balagāna teltīs, ir ciešs sakars ar paņēmieniem, ko lietoja viens no modernā teātra ciltstēviem – Mihails Čehovs (lai uzvārds nemulsina – tā paša slavenā rakstnieka Antona Čehova brāļadēls). Viens no Mihaila Čehova aktiermeistarības pamatprincipiem – sākt ar precīzu, iedarbīgu ārējo formu, ar kuras palīdzību tiek radīts saturs, ko šajā formā pildīt. Līdzīgi darbojas arī maskošanās – ikdienas pienākumu pārņemts cilvēks uzliek masku, vienalga, pārģērbjas no galvas līdz kājām par kādu svešu būtni vai pielīmē tikai mazas ūsiņas, un notiek pārvērtība – viņš kļūst par kādu citu. Šādā stāvoklī apziņa ļaujas atbrīvoties un paraudzīties uz pasauli ar pavisam citu asumu un patiesumu.
Mūsdienās gan laikam no tā baidāmies. Vēloties apstiprināt savas akadēmiskās zināšanas pasaules teātra vēsturē, interneta latviskajā meklētājā ierakstu vārdu “balagāns”. Internets pārjautā – varbūt esmu mēģinājusi saburtot vārdu “baklažāns”? Tomēr ne? Internetam jāsecina, ka latvieši ar šo jēdzienu izprot tikai ko nelāgu un apkaunojošu – burtiskā nozīmē skaļos karuseļus pie Raiņa pieminekļa, bet metaforiski – “Dinamo” neveiksmīgās spēles, Eirovīziju un “Jauno vilni” vai jebko, kas notiek Saeimas ēkā. Veselīgi pasmieties pašiem par sevi dukas nav.
Liepājniekiem tās netrūkst.
Balagāns “Malēnieši” ar visām naivitātēm un muļķībām, kas šim žanram piedienas, ir ļoti iedarbīgs – gan elegantajās teātra telpās, gan jo īpaši gaidāmajā Rīgas viesizrādē Mežaparka Zaļajā teātrī – pie odiem, alus un svaiga gaisa.
Režisors Juris Rijnieks Raiņa un Jēkaba Zvaigznītes joku stāstus par malēniešiem uz skatuves uzved jau otro reizi, pirmoreiz tas notika 90. gadu sākumā Daugavpils teātrī. Neapķērīgo malēniešu dzīves ainas – gan slavenā gaismas nešana ar maisiem, gan pirmā sastapšanās ar asinskāro “peļu suni” jeb kaķi, gan kārtīga un regulāra izsēdēšanās cietumā un citas nelaimes, kas prātīgus ļaudis neapgrūtinātu, – 90. gadu sākumā noteikti sasaucās ar pirmajiem latviešu centieniem kļūt par demokrātiskās kapitālistiskās pasaules pilsoņiem. Taču izrādās, nekas daudz nav mainījies arī mūsdienās – cietumos šeit ik pa laikam pasēd dažādi aktīvi politikas darboņi, bailes no baisā, sarkanacainā “peļu suņa” līdzinās bailēm no fotoradariem, bet gaismas nešana ar maisiem mājā, kurā aizmirsts izbūvēt logus, nemaz nav bezcerīgāka akcija kā dažādo Eiropas direktīvu pildīšana.
Tomēr balagānu īpaši baudāmu padara Liepājas teātra aktieru raitais, nereti pašaizliedzīgais sniegums, kas ne mirkli nepārkāpj gaumes vai profesionalitātes robežas, lai gan šajā žanrā šo robežu pārkāpt iespējams ļoti viegli, pat nemanāmi. Stilistiski izturētas – uz pārspīlējumu un košu izteiksmīgumu balstītas – ir gan visa malēniešu pulciņa, gan galveno varoņu – Gata Malika atveidotā dūšīgā lempja Oduma un Viktora Ellera tēlotā izdarīgā Rīgas viltnieka Cīruļa-Vīruļa – skatuviskās izpausmes. Tiesa, paša režisora veidotajā dramatizējumā abu vadošo tēlu līnija izrādes otrajā daļā apsīkst malēniešu kopīgajās likstās. Arī muzikāli atmiņā paliekošas ir jestrās kopdziesmas, nevis dziedājumi Oduma un Cīruļa-Vīruļa pasaules klejojumos (mūzikas autors – Niks Matvejevs). Iespējams, mūzikas izpildījumā izmantojot “dzīvos” instrumentus, ne skaļas fonogrammas, šis defekts taptu novērsts. Tā acīmredzot (vai drīzāk – ausīmdzirdot) bijusi režisora iecere – jo trokšņaināks balagāns, jo jautrāk.
“Mākslīgais” mūzikas skanējums gan nepiestāv vizuālajam noformējumam (scenogrāfs un kostīmu mākslinieks – Varis Siliņš), jo dekorācija veidota no dabiska koka, lina un lupatu deķiem, aktieri tērpti nātnās drēbītēs un kājās laikam jau pa malēniešu modei darinātas pastalas gariem, uzliektiem purngaliem.
Beidzot piekļūstu Latvijas Universitātes vārdnīcu serverim. Tas vēsta – par balagānu saukta pagaidu celtne izrādēm, piemēram, tirgus laukumos; trupa, kas tajā uzstājusies; izrāde, kas tajā notikusi; bet mūsdienu izpratnē – nemāksliniecisks zemas kvalitātes priekšnesums, izrāde ar lētiem efektiem. Es pieturēšos pie jēdziena vēsturiskās izpratnes – žanram atbilstošs, trāpīgs tingeltangelis ir labs veids, kā uz skatuves paspēlēties ar šodienas nejēdzībām.
Vērtējums Režija un dramatizējums 3 Aktierspēle 4 Scenogrāfija un kostīmi 3,5 Mūzika 3,5 |
