Režisors un J. Hašeka romāna dramatizētājs Varis Brasla savu izrādi “Šveiks” Valmieras teātrī nodēvējis par “paraugu izdzīvošanai trakos laikos”. Taču priekšstatu par laiku, respektīvi, laikmetu (ne Pirmā pasaules kara, ne mūsējo) uz skatuves diemžēl nav izdevies nodibināt.

Lasītākie

“Baidens nolēmis skaisti aiziet no dzīves, paņemot sev līdzi ievērojamu daļu cilvēces.” Medvedevs biedē ar Trešo pasaules karu

TV24

“Laikam par to nevaru stāstīt, bet…” Rajevs atklāj iepriekš nedzirdētu informāciju par Rinkēviča un Trampa telefonsarunu

Kokteilis

Personības TESTS. Kādu iespaidu tu par sevi radi? Šis attēls palīdzēs tev to noskaidrot

Lasīt citas ziņas

Tiesa, valda diezgan liels haoss, kāds būtu piedienīgs kara situācijai. Taču tas ir aptuvens, nekonkrēts teatrāls haoss, ko raksturo bezmērķīga skraidelēšana pa Kristapa Skultes pompozajiem dekorāciju tiltiem, dejošana, dziedāšana. Un pašmērķīga ķēmošanās, kas attiecas pat uz tik pieredzējušiem aktieriem kā Januss Johansons (feldkurāts Kacs), Arnolds Osis (leitnants Dubs), Juris Laviņš (Palivecs un Baluns). Aktieru fiziskā eksistence ir sakāpināta, taču to neizraisa bailes vai neziņa, kas būtu piedienīga karam, kad draud nemitīgas briesmas, bet gan kaut kāda mehāniska, abstrakta uztracinātība. To, ka kaut kur neredzams, bet klātesošs būtu karš, nevar just ne brīdi. Žanriski jaunā izrāde visdrīzāk ir dziesmuspēle vai t. s. tautas luga. Taču dziesmām piemīt neoriģināls otršķirīgums (komponists E. Zilberts, tekstu autors J. Peters), tās drīzāk aptur darbību, nevis to ar kaut ko bagātina. Latviešu teātru tradicionālā pārliecība, ka “Šveikam” obligāti vajadzīgas dziesmas, vienmēr ir bijusi apšaubāma un šoreiz izvērsusies par skaidru štampu.

Izrādi kļūst interesanti skatīties, kad uz skatuves ir Tālivaldis Lasmanis – Šveiks un Mārtiņš Meiers – virsleitnants Lukāšs, kuru attiecībām atvēlēta lielāka telpa, nekā tas ir parasti, un kurās tiek izspēlēta klasiskām komēdijām raksturīgā kalpa–kunga attiecību shēma. Attiecības raksturo augsta līmeņa meistarība, dabiskums un oriģinalitāte. Tās nevar prognozēt un tādēļ var sekot ar aizturētu elpu. Ārkārtīgi rūpīgs un vienlaikus iedvesmas spārnots darbs. T. Lasmaņa meistarība jau sen nav apšaubāma, bet M. Meieru par aktieri ar lielu nākotni neatlaidīgā darbā vairāku gadu garumā izaudzinājis tieši V. Brasla.