RECENZIJA: Cepuri nost aktieru muzikālā snieguma priekšā 0
Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvojusi Zigmara Liepiņa opera “Parīzes Dievmātes katedrāle” – šoreiz teātra versijā. Kad aizvērās priekškars, jauniestudējumu sveica ar ovācijām, dažiem skatītājiem ievēroju acīs pat asaras. Lielisks akords komponista Zigmara Liepiņa 60 gadu jubilejas simfonijā.
Īpašā skatītāja krēslā aicināju Latvijas Kultūras akadēmijas E. Smiļģa muzeja mākslas eksperti Ritu Rotkali:
“Teātris padarījis milzīgu darbu. To nevar nenovērtēt. Veikums patiešām grandiozs. Lai dramatiskā teātrī iestudētu operu “no – līdz”, tas patiešām rada lielu cieņu un ir vērā ņemams notikums kultūras dzīvē. Lielisks arī muzikālais sniegums.
Pie visa lieliskā muzikālā veikuma man būtībā ir tikai divas kritiskas piezīmes. Pārsteidza Esmeraldas traktējums. Viņas parādīšanās uz skatuves tā dēvētajā un augstākajā, bet būtībā monstru sabiedrībā, kur rosās skaisti ģērbti, bet būtībā garīgi kropļi, man īsti nebija pieņemama. Esmeraldai vajadzētu šajā vidē būt absolūtam kontrastam, lai viņas parādīšanās ar savu atšķirīgumu būtu pārsteigums visā raibajā pamatoti nesimpātiskajā pūlī. Taču Esmeraldai, es atvainojos, tomēr bija tā kā vieglas uzvedības sievietes kustības, nevis svaigā, tīrā, dabas bērna deja. Citā uzvedumā, vietā un laikā Esmeraldas kāju kustības nebūtu nekas nepieņemams, bet šajā gadījumā man pietrūka kontrasta. Es būtu gribējusi ieraudzīt no bara ar svaigumu, tīrību, naivitāti atšķirīgu Esmeraldu.
Neesmu muzikoloģe, šajā ziņā vien ierindas skatītāja, taču manā uztverē arī Kvazimodo tēls muzikāli bija ārkārtīgi labi izstrādāts. Dzirdēju Daumanta Kalniņa sniegumu, un tas mani patiesi saviļņoja. Man mazliet gan traucēja pārmērīgais viņa kroplības uzsvērums. Protams, Kvazimodo ir jābūt atšķirīgam. Kroplības partitūra kustībā bija izstrādāta perfekti, bet man tas likās mazliet par daudz. Gribējās viengabalaināku tēlu.
