Tev vienkārši paveicās 0
Kā vairums ļaužu, arī viņa uzskatīja, ka abortu tēma uz viņu neattiecas, taču, kad uzzināja visu par savu izcelsmi, viņa saprata, ka šī tēma attiecas uz pašas eksistenci!
Es it kā saklausīju visu to cilvēku balsis, kuri līdzjūtīgi teica: “Aborts ir pieļaujams tikai izvarošanas gadījumā…” vai, tieši otrādi, kaislīgi paužot: “Jo īpaši, ja notikusi izvarošana!!!”
Šie cilvēki mani nezināja, taču spriedumus izdarīja viegli, tikai tādēļ vien, ka es biju ieņemta šādā veidā. Es sapratu, ka tagad man nāksies attaisnot savu eksistenci, man būs pasaulei jāpierāda, ka mani nevajadzēja abortēt, ka esmu gana cienīga vienkārši būt. Es tāpat atceros, ka jutos kā tāda miskaste: jo cilvēki taču runāja, ka mana dzīve arī ir miskaste, kuru vajag izmest mēslainē.
Lūdzu, saprotiet, ka ik reizi, kad jūs izdarāt secinājumus par izņēmumiem abortu veikšanai izvarošanas gadījumos, jūs patiesībā stāvat manā priekšā, skatāties man acīs un sakāt: “Es domāju, ka tavai mātei vajadzēja uztaisīt abortu.”
Es bieži redzēju, ka cilvēki cenšas tikt vaļā no manis, sakot: “Nu labi, tev vienkārši paveicās!” Taču tas, ka es izdzīvoju, nav nekādi saistīts ar veiksmi. Fakts, ka es šodien esmu dzīva, ir saistīts ar tā laika sabiedrības skatījumu, kā arī to, ka bija cilvēki, kuri cīnījās, lai Mičiganas štatā aborts būtu nelegāls pat izvarošanas gadījumā. Tā nebija veiksme. Mani aizstāvēja. Jūs taču nesāksiet apgalvot, ka mūsu brāļiem un māsām, kurus ik dienu abortē, vienkārši “nepaveicās”?
Pēc izvarošanas policija māti nosūtīja pie konsultanta, kurš ieteica veikt abortu, jo apkaimē nebija krīzes centra grūtniecēm. Mana māte pārliecināja – ja tādi būtu bijuši, viņa ietu uz turieni, lai saņemtu atbalstu.
Konsultants viņu nosūtīja pie ārstiem, kas veica pagrīdes abortus. Pirmajā gadījumā, kā viņa stāstīja, tur bija tipiski pagrīdes aborta veikšanas apstākļi – asinis un netīrība uz grīdas. Tādi apstākļi un pats nelegālās darbības fakts lika viņai atkāpties, tā rīkojās vairums sieviešu. Pēc tam viņu aizsūtīja pie dārgāka ārsta. Viņai ar kādu bija jātiekas naktī, blakus Detroitas mākslas institūtam. Kādam pie viņas bija jāpienāk, jānosauc savs vārds un jāaizsien acis, jāiesēdina aizmugurējā mašīnas sēdeklī un jāaizved uz kaut kādu vietu, lai mani abortētu… un pēc tam atkal, aizsietām acīm, jāatved atpakaļ.
Zināt, kas ir pats briesmīgākais? Daudzi cilvēki, uzzinot manu stāstu, līdzjūtīgi šūpo galvu un nepatikā novēršas: “Cik gan tas ir baisi, ka tavai mātei nācās iet caur to visu, lai tevi abortētu!” Un tā ir līdzjūtība?!
Ar manu bioloģisko māti tagad viss ir normāli – viņas dzīve turpinās, taču es būtu nogalināta, mana dzīve būtu beigusies. Es gribētu gan zināt, ka mana bioloģiskā māte un vairums upuru nav vēlējušās pārtraukt grūtniecību, taču tā nav. Tomēr bailes par savu drošību lika viņai atkāpties. Kad viņa pateica ārstam pa telefonu, ka viņu neinteresē viņa riskantais piedāvājums, ārsts sāka viņu apvainot un apsaukāt.
Viņai par pārsteigumu, viņš piezvanīja nākamajā dienā, lai vēlreiz mēģinātu pierunāt uz abortu. Un atkal viņa atteicās un saņēma apvainojumus. Turklāt sākās jau otrais grūtniecības trimestris, kad aborts jau kļuva dārgāks un bīstamāks.
