Re:Baltica par “ABLV”: Kā ASV piebeidza Latvijas laundromātu 7
Raksta autore ir Sanita Jemberga no Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra “Re:Baltica”.
Pēc ABLV kraha neatbildēts palicis, kāpēc ASV zaudēja pacietību tieši tagad un kas notiks ar apvainojumiem korupcijā.
Latvijas trešās lielākās bankas, ABLV, beigu cēliens bija ātrs – un brutāls.
13.februārī par naudas atmazgāšanas apkarošanu atbildīgā ASV iestāde (FinCen) publicēja ziņojumu, kurā nosauca ABLV par institucionalizētiem naudas atmazgātājiem, kuru vienaldzība pret prasībām to nepieļaut novedusi pie bankas izmantošanas starptautiskajā noziedzībā un sankciju apiešanā, ieskaitot pārskaitījumus darboņiem, kas palīdzējuši Ziemeļkorejas ballistisko raķešu pirkšanā vai eksportā. FinCen ierosināja liegt amerikāņu bankām atvērt ABLV korespondējošos kontus un norēķināties dolāros.
ABLV darbības apraksts vairāk izklausījās pēc organizētas noziedzīgas grupas, nevis bankas. Īpašnieki un vadība tika vainoti naudas atmazgāšanas shēmu inovatīvā un atjautīgā radīšanā un vadīšanā, “čaulas kompāniju” nodrošināšanā, kas ļauj to darīt vieglāk, nepietiekamā riskanto klientu kontrolē. Vēl sliktāku to padarīja apgalvojums, ka vadošie darbinieki devuši kukuļus Latvijas amatpersonām, kad banka jutusi apdraudējumu savam biznesa modelim.
Kad trešdien un ceturtdien Latvijā sagaidīs ASV finanšu ministra vietnieku terorisma finansēšanas apkarošanā Maršalu Bingsliju, pierādījumi par korupciju ir viens no galvenajiem jautājumiem, uz kuru gaida atbildi.
“Tāda bija mūsu saruna – ja esat to ziņojumā ierakstījuši, lieciet pierādījumus galdā. Jautājums par Latvijas amatpersonu iesaisti korupcijā, ņemot vērā fonu [Latvijas bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča aizturēšanu aizdomās par korupciju – red.], ir nokļuvušas Latvijas sabiedrības visaugstākajā uzmanības līmenī, augstākā nekā pašas bankas problēmas,” Re:Baltica teica Latvijas vēstnieks ASV Andris Teikmanis, kurš tikās ar ASV Finanšu ministrijas atbildīgajiem neilgi pēc paziņojuma. “Atbilde bija, ka notiek cieša sadarbība ar Latvijas tiesībsargājošām iestādēm.”
Kam zvanīja zvans
Latvijas ārlietu dienestam un banku regulatoram (FKTK) par gaidāmo paziņojumu ASV partneri paziņoja stundu pirms tam. Latviešus pārsteidza gan skarbums, gan Patriotu likuma izmantošana pamatojumam. Viens no avotiem, kurš iesaistīts situācijas risināšanā, FinCen priekšlikumu salīdzināja ar “sauso narkozi” – slenga terminu, kas nozīmē dzīvas būtnes “atslēgšanu” ar āmura sitienu pa pieri.
Finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola (ZZS), kas tobrīd bija vizītē Ņujorkā, nekavējoties zvanīja gan Bingslijam, gan ASV vēstniecei Latvijā, apliecinot gatavību sadarboties izmeklēšanā un aicinot sniegt pierādījumus.
“Atombumbu mēs negaidījām,” atzīst parlamenta Aizsardzības, iekšlietu un pretkorupcijas komisijas vadītājs Ainars Latkovskis (Vienotība), kurš regulāri piedalās sarunās ar ASV par banku sektoru.
Taču ASV rīcība nebija zibens no skaidrām debesīm. Kopš Krievijas agresijas pret Ukrainu 2014.gadā ASV vēstījums Latvijai bija vienkāršs: mēs parūpēsimies par ieročiem un karavīriem, jūs attīriet gaisu banku sektorā.
2016.gada sākumā pēc ASV spiediena un bailēm netikt uzņemtiem OECD no amata atkāpās banku regulatora vadītājs Kristaps Zakulis, kurš finanšu aprindās tika uzlūkots kā banku advokāts, nevis uzraugs.
Tajā pašā vasarā Latvijā viesojās ASV viceprezidents Džons Baidens. Lai gan vizītes galvenais mērķis bija nomierināt ASV un Krievijas pieaugošās konfrontācijas uzvilktos baltiešus, uzrunā vietējai elitei Nacionālajā bibliotēkā Baidens iezīmēja sadarbības nosacījumus: “Tiesu sistēmai ir jābūt taisnīgai, efektīvai un caurskatāmai(..) Laikā, kad Krievija cenšas izmantot korupciju kā metodi kā sadarbības un ietekmes metodi visā pasaulē, korupcijas izskaušana ir vitāla jūsu suverenitātes saglabāšanai. Tā ir vēzis politikas ķermenī.” Sarunā ar premjerministru Māri Kučinski pēc paslavēšanas par padarīto nerezidentu banku sektora tīrīšanā Baidens mudināja spert nākamos soļus.
Tas pats vēstījums sagaidīja Latvijas finanšu ministri un banku regulatora vadītāju tikšanās laikā ar ASV Finanšu ministriju pērn aprīlī un oktobrī, kad amatpersonas tradicionāli dodas uz Starptautiskā valūtas fonda (SVF) sanāksmēm un pie viena apmeklē citus svarīgus partnerus. “Bija runa gan par banku sektoru kopumā – ko jūs darāt ar riskiem finanšu nozarē, gan pieminēta konkrētā banka,” teica par sarunu saturu informēts avots.
Liktenīgā Ziemeļkoreja?
ABLV vārds gadiem regulāri parādījās skaļākajos starptautiskos naudas atmazgāšanas skandālos – gan Krievijā mirušā jurista Sergeja Magņitska, gan Ukrainas miljardiera Sergeja Kurčenko, gan Azerbaidžānas režīma “laundromāta” lietās – bet tā vienmēr aizstāvējās ar “nekas nav pierādīts, neesam sodīti”.
Tas mainījās 2016.gada maijā, kad Latvijas regulators banku sodīja par līdzdalību miljarda izkrāpšanā no trim Moldovas bankām, piespriežot līdz tam nozares lielāko sodu: 3,16 miljonus eiro (ABLV Moldovas lietā sevi uzskata par krāpšanas upuri, kuru maldinājis sens klients). Likums ļāva regulatoram iekasēt vēl vairāk – līdz 10% no apgrozījuma, bet banka izspruka, apsolot ieguldīt vēl vismaz 6,5 miljonus eiro naudas atmazgāšanas novēršanā (AML).
Šovasar nogranda vēl viens skandāls – vēl piecas Latvijas nerezidentu bankas (Rietumu banka, Norvik banka, Reģionālā investīciju banka, Baltikums un Privatbank) sodīja par trūkumiem klientu izpētē, kā rezultātā palīdzēts apiet starptautiskās sankcijas pret Ziemeļkoreju.
2016.gada beigās regulators sāka pārbaudi par ABLV lomu. (FinCen tagad apgalvo, ka pārskaitījumi notikuši vēl pēc vasarā noteiktās “zero tolerance” politikas, banka noliedz).
ABLV pieslēdza “smago artilēriju” – nolīga ietekmīgus ASV konsultantus, pasūtīja amerikāņiem neatkarīgu pārskatu par sankciju pārkāpumu, viena ASV un divu vietējo smagsvaru juristu biroju atzinumus par ASV juridisko pieeju sankciju ievērošanai un Federālās izmeklēšanas biroja (FIB) materiālu izmantošanu Latvijas tiesās. Turklāt banka solījās ieguldīt vēl 12 miljonus eiro AML sistēmā un apņēmās līdz 2019.gada beigām samazināt “čaulas firmu” daudzumu savu klientu aktīvos līdz 35% (Latvijas valdība otrdien nolēma ieviest jaunu nodokli bankām, kas apkalpo čaulas kompānijas, un samazināt to daudzumu klientu skaitā no esošajiem 37% uz pusi).
Regulators zaudēja cīņā pret bankas juristiem, nespējot atrast pietiekamus pierādījumus sodīšanai. Gadu vēlāk, 2017.gada novembrī, FKTK atzina, ka starptautiskais sankciju režīms nav pārkāpts, bet bankas rīcība nav pilnīgi tīra. Taču tā kā par līdzīgvērtīgiem pārkāpumiem tā jau ir sodīta 2016.gadā, otrreiz par to pašu sodīt nav iespējams. Daža sodītā banka kuluāru sarunās neslēpa niknumu par regulatora atšķirīgo attieksmi.
“Šī nav kautuve, šis ir regulators,” Re:Baltica skaidroja FKTK vadītājs Pēters Putniņš, pamatojot, ka ASV pieeja ļauj sodīt arī par netiešu atbalstīšanu un nodomu, bet Latvijas tikai par nodarījumu. “Es kā jurists nevaru operēt ar “iespējams”, “visticamākais” , un nodarboties ar patvaļu.”
Šis ir viens no retajiem lēmumiem, ko regulatora padome nav pieņēmusi vienbalsīgi (otrs Re:Baltica zināmais ir piekrišana pārdot Norvik banku Krievijas investoram Grigorijam Guseļņikovam 2013.gadā. Šis darījums ir pārtapis citā, paralēlā trillerī, ar LB prezidentu kukuļņēmēja lomā). Oficiāli šī informācija nav pārbaudāma, jo FKTK slēgtos balsojumus neatklāj. Nesodīšanai nav piekritusi regulatora vadītāja vietniece Gunta Razāne, bijušā Latvijas vēstnieka ASV sieva. Viņa no intervijas atteicās, jo nevarot komentēt lēmumus, kuru pieņemšanā nav piedalījusies.
“Tās arī bija beigas. Kopš 9/11 amerikāņiem nav nekā svarīgāka par terorisma apkarošanu un tā ir viena no retajām lietām, par ko var vienoties gan republikāņi, gan demokrāti,” teica deputāts Latkovskis, atbalstot Rīgā neoficiāli populārāko versiju par ASV lēmuma skarbuma iemesliem. “Tikko vēl pastiprināja Ziemeļkorejas sankcijas. Ir jābūt trakam, lai šādos apstākļos palīdzētu tirgoties ar stratēģiskā partnera lielāko ienaidnieku.”
Kas ir ABLV?
Latvijā ir nepilnu divu miljonu iedzīvotāju valstij neparasti liels banku sektors un tās, vienkāršoti sakot, dalās divās daļās – rezidentu jeb vietējā tirgus, kur dominē skandināvi, un nerezidentu, kas apkalpo pamatā no bijušās PSRS valstīm nākošu naudu.
Vēsturiski tas izveidojās 90. gadu sākumā, pateicoties atrašanās vietai, spējai sarunāties krieviski un padomju gados kultivētajām personīgajām saitēm starp cilvēkiem, kas pēc neatkarības atgūšanas pēkšņi kļuva par eliti. Un šī elite aktīvi bīdīja ideju par Latviju kā “finanšu tiltu” starp Austrumiem un Rietumiem – jeb Šveici, kas ir tuvāk, lētāka un runā krieviski.
ABLV sāka 1993.gadā kā bijusī Latvijas bankas (LB) filiāle vienā no Latvijas mazpilsētām, Aizkrauklē (tāpēc arī sākotnējais nosaukums Aizkraukles banka). Zvaigžņu stunda pienāca 2008.gadā, kad sabruka nerezidentu tirgus lielākais spēlētājs, Parex. Rīgā baumoja, ka ar īpašnieka ziņu daļa darbinieku un klientu pārcelta uz ABLV, bet abas puses to noliedza.
No mazas bankas ABLV izauga līdz zirneklim ar vairāk nekā 900 darbiniekiem. Tā taustekļi iestiepās nekustamā īpašuma biznesā, solot uzbūvēt jaunu biroju un dzīvojamo kvartālu, kam, neraugoties uz iedzīvotāju protestiem, Rīgas dome bija gatava uzbūvēt tramvaju, lai gan tāds neiet pat uz blīvi apdzīvotiem vairākiem pilsētas guļamrajoniem. ABLV daudz veltīja labdarībai un kopā ar vietējiem labi pazīstamu kultūras mecenātu solīja ieguldīt 30 miljonus eiro Laikmetīgās mākslas muzeja tapšanā.
Turklāt īpašniekiem bija ievērojama ietekme politiskajās aprindās, kam pēdējos desmit gados viņi un vairāki bankas darbinieki oficiāli ziedojušiapmēram 226 tūkstošus eiro, atbalstot abas politiskā spektra puses.
Banka pieder diviem uzņēmējiem – Ernestam Bernim ar ģimeni un Oļegam Fiļam. Pēdējais gan pēdējā laikā medijos vairāk manāms nevis kā banka akcionārs, bet jaunās sievas pavadonis un garderobes finansists. Sievas Instagram konts (kopš krīzes sākuma vairs nav publiski pieejams) bija pilns ar jahtām, privātiem lidaparātiem un braucieniem uz dārgu šampaniešu dārziem un ražotnēm.
Arī bankas glābšanas dienās galvenā loma bija Bernim un bankas valdes loceklim Vadimam Reinfeldam, kuri vadīja pārrunas ar Latvijas iestādēm, Eiropas Centrālo banku (ECB) un stājās preses priekšā, atbildot uz jautājumiem.
Kas notika pēc tam?
Bankas problēmas pēc FinCen lēmuma sākās uzreiz. Klienti sāka izņemt naudu – sākumā relatīvi nedaudz, diapazonā ap 40 miljoniem eiro dienā, bet ātrums auga. Tobrīd ABLV vēl bija pārliecināta, ka izglābsies.
Jā, nāksies sašaurināties un tikt vaļā no daļas šaubīgāko klientu (saskaņā ar FinCendokumentu, banka pati atzīst 90% no klientiem par augsta riska. ABLV apstrīd – esot ap 50%). Jā, nevarēs veikt dolāru norēķinus, bet ir arī citas valūtas – eiro, Šveices franki, britu mārciņas un tā tālāk. Galu galā – ir vēl 60 dienas pārliecināt amerikāņus, ka informācija, uz ko balstīts lēmums, nav patiesa. Uz to preses konferencē norādīja arī bankas vadītājs Bernis, apgalvojot, ka kāda vārdā nenosaukta amatpersona banku ilgstoši apmelojusi un ABLV par to vērsusies Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā. Tas tagad ir sācis kriminālprocesu. Tā kā vairāk informācijas banka atsakās atklāt, fakti par amatpersonas it kā darīto šobrīd nav pārbaudāmi.
Pie darba tika likti lobisti ASV Kongresā un Senātā – BlueStar Strategies, kuras sastāvā ir Latviju labi zinošā Sallija Peintere, kas savulaik lobēja Baltijas iestāšanos NATO (Re:Baltica jautājumi firmai palika bez atbildes).
Jau pirms tam “Ziemeļkorejas lietas” aizstāvībā ABLV bija noalgojusi citus konsultantus, Financial Integrity Network (FIN). Komandā, Latvijas amatpersonām par pārsteigumu, bija Daniels Gleizers (Daniel Glasser), kurš ilgus gadus bija ASV galvenā amatpersona cīņai pret naudas atmazgāšanu un tikšanās reizēs ar latviešiem regulāri “mazgāja galvu” par nerezidentu banku netīrajiem darījumiem.
Saskaņā ar publiski pieejamo informāciju Gleizers firmai pievienojās 2017.gada martā. Jau jūnijā viņš bija kļuvis par ABLV konsultantu. FIN atteicās runāt par klientiem, ļaut saziņu ar Gleizeru, un jautājumus par iespējamu interešu konfliktu aicināja uzdot ASV Finanšu ministrijai. Tā uz Re:Baltica vairākkārtējiem aicinājumiem izteikties neatbildēja.
Taču naudas aizplūdes tērce sāka pārtapt straumē. Pēc bankas pašas aplēsēm, trīs dienās klienti no bankas izņēma 600 miljonus eiro.
No notikumu restaurācijas ir skaidrs, ka, ja lēmumu par ABLV slēgšanu būtu jāpieņem Latvijas iestādēm, tas nebūtu noticis.
Jau piektdien, 16.februārī, notika sarunas ar Latvijas centrālo banku par iespējamo palīdzību. Sākumā testēja iespēju, ka Latvijas banka (LB) varētu atpirkt visus ABLV rīcībā esošos, 1,7 miljardus eiro vērtos vērtspapīrus. To LB noraidīja. ABLV biržai vēlāk ziņoja par to, ka banka LB vēlas aizņemties līdz 480 miljoniem eiro.
Svētdien, 18.februārī, visas iesaistītās personas sanāca apspriedē pie finanšu ministres. LB darbiniekiem bija jārīkojas šokējošā situācijā, kurā bankai faktiski nebija galvas: jau piektdien likumsargi bija kratījuši bankas ilggadējā prezidenta Ilmāra Rimšēviča biroju un māju, un viņš pats bija īslaicīgās izmeklēšanas izolatorā pēc tam, kad likumsargi paziņoja par aizdomām par vismaz 100 000 eiro kukuli.
Tas netika saistīts ar ABLV gadījumu, kamēr Rimšēvičs pats preses konferencē nenosauca to par Norvik bankas un ABLV atriebību. Viņš apgalvoja, ka pēdējā mēģina piespiest valsti samaksāt par saviem grēkiem, to glābjot ar miljarda aizdevumu.
Pēc sanāksmes tika paziņots, ka Latvijas banka aizdos ABLV 97,5 miljonus eiro pret vērtspapīru ķīlu un vēl par 13 miljoniem nopirks vērtspapīrus.
Latvijas banka apgalvo, ka lēmumu balstījusi pozitīvos atzinumos no Eiropas Centrālās bankas (ECB) un FKTK. Vēlāk nopludinātā vēstulē bija redzams, ka FKTK pārējos svētdien brīdināja: palīdzības nesniegšanas gadījumā var sākties domino efekts un paraut līdzi vēl četras bankas (tas nenotika). Naktī uz pirmdienu ECB aizliedza bankai izmaksāt naudu tās klientiem.
Kad tonedēļ sanāca jau paplašināta finanšu sektora uzraudzītāju sanāksme – ne tikai Reizniece – Ozola, LB, regulators, bet arī citi ministri un drošības iestāžu vadītāji – neviens neiebilda pret palīdzības sniegšanu bankai, ko ASV bija nosaukuši par institucionalizētu naudas atmazgāšanas mašīnu. “Visa sistēma vienkārši klusēja,” teica viens no sanāksmes dalībniekiem.
Tas noveda līdz absurdam, kurā LB vēl īsi pirms ECB lēmuma par to, ka bankai nepietiek naudas saistību segšanai un tā ir jāslēdz, aizdeva kārtējo porciju pret ķīlu no speciālā fonda, kas domāts nestabilitātes novēršanai finanšu sistēmā (kopā tika aizdoti 297,2 miljoni eiro, kuri ir atmaksāti).
LB lēmumu pieņemšanā par izšķirošajiem uzskatīja FKTK atzinumus, ka bankai ir īstermiņa likviditātes problēmas un komisija “izsaka atbalstu aizdevuma izsniegšanai”, nevis domāja, vai pēc būtības vajag vai nevajag. “Mēs skatāmies uz bankas bilanci, nevis uz tās īpašniekiem,” teica LB padomes loceklis Edvards Kušners. “LB tā vērtēt nevar, mūsu pienākums ir nodrošināt stabilitāti finanšu tirgū”.
Pēc notikušā ECB prezidents Mario Dragi Eiropas parlamentā atzina, ka, viņaprāt, par ārkārtas palīdzības sniegšanu no šī fonda būtu jālemj centralizēti, bet, lai tas notiktu, dalībvalstīm ir jāatsakās no daļas savas suverenitātes.
ABLV nevienā brīdī negrasījās padoties bez cīņas – tālu no tā. “Viņiem bija reāli profesionāla komanda – savāca juristu armiju, atnāca, Bernis skaidri pateica, ka uzskatīs visus par atbildīgiem, ja bankai kas notiks. Nolīga lielos birojus, sāka sarunas ar klientiem te un ārzemēs par naudas pagarināšanu, nolīga privāto lidmašīnu un lidoja uz Frankfurti runāt ar ECB,” teica viens no sarunu dalībniekiem.
Liktenīgais miljards
Tieši notikušais Frankfurtē ir visgrūtāk restaurējamais ķēdes posms, jo ECB atsakās izpaust kaut ko vairāk kā preses paziņojumus. Vairāki avoti Re:Baltica apliecināja, ka kādā sarunu brīdī – bet ne sākumā – parādījusies prasība, lai ABLV dzīvotspējas pierādīšanai uzrāda miljardu eiro, kas noguldīts kontā LB. Ja tas būtu, varētu turpināt sarunas, kas kurā katrā brīdī draudēja ar licences zaudēšanu.
Banka metās izmisīgā cīņā to savākt. Bankas vadītājs Bernis presei teica, ka jau pēc aizlieguma izmaksāt naudu trīs dienās vairāk nekā 1000 klientu noguldījuši 420 miljonus eiro. Realitātē banka bija pārliecinājusi pieprasījumu depozītu turētājus noguldīt bankai jau uzticētu naudu uz ilgāku laiku.
Taču kaut kas aizgāja greizi. Izdevās savākt ap 700 eiro miljoniem un saskaņā ar bankas teikto, būtu bijis arī pārējais, ja nebūtu aizkavējušies norēķini par pārdotiem vērtspapīriem. Re:Baltica nav izdevies pārbaudīt versijas, kāpēc tas notika.
Piektdienas, 23.februāra vakarā, ECB bija nolēmusi, ka banka, visticamāk, nespēj vai nespēs norēķināties ar noguldītājiem. Tās glābšana netika uzskatīta par sabiedrības interesēm atbilstošu.
Spēle bija beigusies.
Vai līdz ar spēcīgākā spēlētāja izslēgšanu tā ir beigusies arī pārējām nerezidentus apkalpojošajām bankām, kuru vārdi tāpat regulāri figurē lietās ar miljoniem vērtu netīras naudas straumi, kas plūst cauri Latvijas bankām? “Ar šo amerikāņi parādīja vienu lietu: hibrīdkarā pret Krieviju viņiem ir spēcīgs finanšu ierocis, ko viņi nekautrēsies pielietot,” Re:Baltica teica bijušais Latvijas ārlietu ministrs un vēstnieks ASV Aivis Ronis, kurš šobrīd ir ABLVpadomes loceklis. “Nerezidentu klientu bāze kopš 2015.gada Latvijas bankās tiešām mainījās un kļuva ievērojami tīrāka. Mēs vienkārši nepaspējām, pirms izšāva.”
(*Rekonstrukcija šajā rakstā ir balstīta uz vairāk nekā 10 intervijām ar esošām un bijušajām amatpersonām, un banku sektora avotiem, no kuriem daļa atteicās runāt ar savu vārdu informācijas sensitivitātes dēļ. Informācijas iegūšana “on deep background” žurnālistikā tiek izmantota notikumu rekonstrukcijā, veidojot naratīvu, bet nenorādot katra fakta avotu.)
Raksts ar autora atļauju pārpublicēts no rebaltica.lv.
