“Re:Baltica” atklāj: Kā Latvija (ne)ķer Krievijas spiegus 8
Autore – Inga Spriņģe, “Re:Baltica”
Kopš Krimas aneksijas un NATO karaspēka izvietošanas Baltijā aktivizējusies vietējo aizturēšana aizdomās par spiegošanu, pamatā Krievijas interesēs. Baltijā kopā arestēti 20 cilvēki — desmit Igaunijā, astoņi Lietuvā un divi Latvijā. Latvijā tās ir pirmās spiegošanas lietas kopš neatkarības atjaunošanas. “Re:Baltica” analizē – kādēļ atpaliekam?
Stindzinošā februāra dienā “Re:Baltica” devās uz metinātāju kursiem bezdarbniekiem Jelgavā cerībā satikt Aleksandru Krasnopjorovu. Piecdesmit gadus vecais, nu jau bijušais valsts uzņēmuma “Latvijas Dzelzceļš” (LDz) Jelgavas nodaļas sliežu meistars, ir pirmais Latvijas iedzīvotājs, kurš apsūdzēts spiegošanā Krievijas labā.
Drošības policija (DP) Krasnopjorovu aizdomās turēja jau kopš 2015. gada vasaras. Tā uzskata, ka Krasnopjorovs no LDz novērošanas kamerām pārfilmējis video ar NATO militārās tehnikas kravām, kas šķērsoja pilsētu, un no sava elektroniskā pasta pārsūtījis video draugam vārdā Maksims Krotovs Kaļiņingradā. Abi esot iepazinušies kādā armijas veterānu salidojumā. Krasnopjorovs savulaik karojis Afganistānā padomju armijas sastāvā, Krotovs – it kā Čečenijā.
Krasnopjorovam video bija pieejami, jo viņa vadītās 18 cilvēku komandas pienākums bija remontēt sliežu posmu 60 kilometru garumā. Vairākas reizes Krasnopjorovs pārsūtījis arī sarakstus ar vilcienu ārpuskārtas maršrutiem.
Uzreiz pēc aizturēšanas Krasnopjorovs vainu atzina, bet pēc tam noliedza, jo uz viņu esot izdarīts spiediens. Vīrietis atzīst, ka sūtījis video un fotogrāfijas, bet tā esot bijusi vienkārši dalīšanās ar biedriem, kuri paši pārdzīvojuši kara darbību – “Re:Baltica” Krasnopjorova versiju izklāsta viņa advokāts Genādijs Ivankins, kuram vairāk par lietu liedzot runāt likums, bet kurš to sauc par būvētu uz vājiem pierādījumiem.
Vai tā tiešām ir, rādīs tiesas spriedums, ko ar nepacietību gaida arī Latvijas drošības dienesti.
Šī ir pirmā spiegošanas lieta, kas nonākusi līdz tiesai, un tās iznākums noteiks standartus nākamajām. Taču šobrīd izskatās, ka lieta, ko aiz slēgtām durvīm skata Jelgavas tiesā, irst pa vīlēm. Pēc advokāta teiktā, no sākotnējām 24 epizodēm palikušas 14 (prokurore Zigrīda Meija no intervijas atteicās, paužot gatavību runāt pēc tiesas sprieduma).
Janvāra sākumā tiesa negaidīti nolēma atbrīvot Krasnopjorovu no pirmstiesas apcietinājuma, kur viņš bija pavadījis vairāk nekā gadu. Vīrietis tiesas zālē bija tuvu asarām.
Vaina likumā vai dienestos?
2016. gada aprīlī Saeima steidzami grozīja Krimināllikumu, papildinot pantu par spiegošanu. Drošības iestādes apgalvoja, ka novecojošie formulējumi neļauj saukt pie atbildības cilvēkus, kas ar to nodarbojas.
“Sabiedrībā bieži vien izskan viedoklis: kāpēc Igaunijā var noķert spiegus, kāpēc Lietuvā var, kāpēc Latvijā šādu lietu nav? Es gribētu teikt, ka tas lielā mērā ir normatīvo aktu trūkums,” Saeimas Juridiskās un Nacionālās drošības komisijas kopsēdē teica DP priekšnieka vietnieks Ints Ulmanis. Viņš skaidroja, ka kopš 2010. gada bijuši ierosināti 6 kriminālprocesi, kas beigušies bez rezultāta novecojušo likumu dēļ.
Nedaudz vairāk kā pusgadu pēc likuma grozījumiem, 2016. gada novembrī, DP aizturēja Krasnopjorovu.
Neviens neko nelika
Metinātāju kursos ir pusdienu pārtraukums. Ģērbies sarkanā ziemas jakā ar kažokādas apkakli, Krasnopjorovs pie ieejas ar pāris vīriem smēķē. Uzrunāts, viņš noraida “Re:Baltica” lūgumu sniegt interviju. Taču izskatās, ka vīrieti māc ziņkāre, tādēļ viņš uz brīdi piesēž skolas vestibilā, lai aprunātos.
Krasnopjorovs bija dzelzceļnieks trešajā paaudzē. Dzelzceļā strādājis viņa vectēvs, kas Latvijā ieradies no Krievijas pēc kara. Krasnopjorova vecāki tobrīd vēl bijuši bērni. Viņš ir dzimis Latvijā, uzskata sevi par piederīgu valstij (par nīstamu valsti Krasnopjorovs uzskata ASV), bet ir nepilsonis “principa pēc”. “Visu mūžu esmu šeit strādājis un maksājis nodokļus, kādēļ man tagad būtu jākārto [naturalizācijas] eksāmens?” viņš saka.
Paziņas Krasnopjorovu raksturo kā “darītāju”, kam nepatīk uzmanība. Jelgavas domes deputāts un “Saskaņas” vietējās nodaļas līderis Sergejs Stoļarovs stāsta, ka Krasnopjorovs piedalījies vecāku rīkotajās patruļās cīņā pret legālajām narkotikām jeb spaisu. Pēc Stoļarova iniciatīvas arī iestājies vietējā “Saskaņas” nodaļā, bet “no viņa lielākais pienesums bija biedru nauda. Viņam nav politisku ambīciju ietekmēt, atbild pats par savu dzīvi.”
Interviju “Re:Baltica” atteica Jelgavas padomju kara veterānu biedrības “Šuravi” līderis Aleksandrs Gotovks. Pēc Krasnopjorova aresta biedrība cēla trauksmi, apgalvojot, ka lieta ir politisks pasūtījums. Biedrība lūdza palīdzību prokremliskajam aktīvistam Vladimiram Lindermanam, kurš par notikušo informēja presi un arī apmeklēja Krasnopjorovu cietumā. Aizturētais no viņa palīdzības atteicies un lūdzis “Šuravi” pārtraukt aktivitātes, lai izvairītos no liekas publicitātes.
Krasnopjorovam ir sieva un divi bērni. Vecākais studē 1. kursā, bet jaunākais mācās pamatskolā. Tieši ģimenes dēļ Krasnopjorovs lūdza sevi atbrīvot no apcietinājuma, lai varētu finansiāli palīdzēt. Līdz maijam viņš apmeklēs bezdarbnieku kursus, pēc tam cer strādāt. “Darbu var atrast vienmēr, ja vien grib.”
Vai tas būs iespējams, atkarīgs no tiesas sprieduma. Krasnopjorovs kategoriski noliedz, ka būtu sadarbojies ar Krievijas specdienestiem. Fotogrāfijas esot sūtījis pēc savas iniciatīvas, neviens viņam neko neesot lūdzis. Vilcienu ārpuskārtas maršrutu sarakstus vairākkārt aizsūtījis kļūdas pēc, “jo telefona ekrānam mazi burtiņi, tā bija nejaušība”. Veterānu pasākumus Kaļiņingradā viņš apmeklējot regulāri, jo tā ir laba un lēta atpūta pie ūdeņiem visai ģimenei. Lietu viņš uzskata par safabricētu. “Kāds mani iegāza, traucēju. Politiska atriebība,” uzskata Krasnopjorovs.
Taču, kurš un kāpēc viņam būtu gribējis atriebties, viņš konkretizēt nespēj.
Trūkst pieredzes
“Re:Baltica” apkopotā informācija rāda, ka kopš neatkarības atgūšanas Igaunijā par spiegošanu Krievijas labā arestētas vismaz 14 personas. Latvijā – divas. Lietuvā astoņas. Divi no viņiem spiegoja Baltkrievijas labā.
Jautājumu, kādēļ Latvijā ir tik maz aizturēto, jo ir skaidrs, ka visas trīs ES ārējās robežvalstis ir spiegošanai vienlīdz interesantas, žurnālisti drošības iestādēm uzdod gadiem. Atbildes vienmēr ir vienas un tās pašas divas.
Pirmā – Latvijas dienesti spiegus, kas parasti darbojas vēstniecību piesegā, bez skaļiem paziņojumiem izraida. Apgalvojumu nav iespējams pārbaudīt, jo informācija ir valsts noslēpums.
Otrs skaidrojums saistīts ar to, ka Latvijā it kā agrāk par Igauniju atbrīvojās no bijušajiem VDK kadriem drošības iestādēs. “Bieži vien Igaunijā aizturētajiem ir pagātnes saikne ar VDK. Mums tādas situācijas nav, jo esam izolējuši jau sākotnēji,” no drošības iestādēm saņemto skaidrojumu atstāsta Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītāja Inese Lībiņa – Egnere (Vienotība).
Apgalvojumus neiztur kritiku. Pēdējie pieci bijušās VDK darbinieki Drošības policiju pameta 2000. gadu sākumā, kad Latviju uzaicināja iestāties NATO. Neatkarības sākumā viņi strādāja arī citās Latvijas tiesībsargājošajās iestādēs.
Igaunijā divi no notiesātajiem spiegiem bija saistīti ar VDK. Viens ir bijušais Igaunijas aizsardzības ministrijas augsta līmeņa ierēdnis Hermanis Simms, kurš pārdeva Krievijas izlūkdienestam NATO slepeno informāciju un tika notiesāts par valsts nodevību. Pēc paša teiktā viņš bijis VDK aģents. Simms tiek uzskatīts par vienu no bīstamākajiem spiegiem modernās NATO vēsturē.
2013. gada augustā Igaunijas iekšējās drošības dienests (KAPO) par spiegošanu aizturēja savu kolēģi Vladimiru Veitmanu, kurš pēc darba VDK atjaunotās Igaunijas drošības dienestā turpināja strādāt par tehniķi. Viņš Krievijas Federālās drošības dienestam nodeva klasificētu informāciju un par to tika notiesāts uz 15 gadiem.
Vairākas ar drošības iestādēm saistītas personas, kuras nevēlējās atklāt savu vārdu darba specifikas dēļ, norādīja, ka tieši pieredzes trūkums pierādījumu vākšanā ir DP vājā vieta spiegu lietu atklāšanā. Tā gadiem fokusējusies uz informācijas vākšanu un analīzi, bet ar to notiesājošam spriedumam ir par maz.
“Tiem, kas strādā uz pierādījumu vākšanu, jāiegulda daudz lielāks resurss, nekā tikai apkopojot informāciju,” norāda Juris Jurašs, bijušais KNAB Operatīvo izstrāžu nodaļas vadītājs un tagadējais Rīgas domes deputāts (Jaunā konservatīvā partija). Viņš uzskata, ka DP varēja praktizēties, izmeklējot augsta līmeņa korupcijas un ekonomisko noziegumu lietas. “Bet kur ir tās lietas? Kādēļ viņiem nav līdzvērtīgu lietu kā Magonis, Rimšēvičs vai “oligarhu lieta”?”
Toties šāda prakse ir Igaunijā, kur lielākās un svarīgākās korupcijas lietas ir igauņu drošības dienesta KAPO atbildības joma (ekvivalents Latvijas DP). Tieši KAPO atklāja un izmeklēja kukuļošanu Tallinas ostā, kā arī panāca Kremlim draudzīgā ilggadējā Tallinas mēra Edgara Savisāra apsūdzēšanu kukuļņemšanā.
DP kritikai nepiekrīt. Ar preses dienesta starpniecību iestādes priekšnieks Normunds Mežviets “Re:Baltica” atbildēja, ka ar korupciju saistītos noziegumus jau izmeklē KNAB, tādēļ būtu “neracionāli attīstīt mūsu dienesta amatpersonu prasmes šādu noziegumu izmeklēšanā”. Ekonomikas un finanšu jomas noziegumi uz DP attiecoties tikai kontekstā ar Latvijas noteikto sankciju pārkāpšanu un kaitniecību. Par šiem noziegumiem 2014. un 2015. gadā uzsākts pa vienam kriminālprocesam (pirmā lieta izbeigta, otra nodota prokuratūrā), bet 2017. gadā – četri (turpinās izmeklēšana).
“Saskaņa” iebilst
Latvijā apjausma, ka nepieciešams rīkoties aktīvāk, nāca nevis, kā varētu gaidīt, pēc iestāšanās NATO, bet gan pēc Krievijas agresijas Ukrainā. 2015. gadā visas trīs drošības iestādes – Satversmes aizsardzības birojs, DP un Militārās pretizlūkošanas dienests – secināja, ka no ES un NATO valstīm Latvijai ir viens no vājākajiem regulējumiem spiegošanas jomā. Krimināllikuma daļa par noziegumiem pret valsti nebija mainīta kopš 1999. gada.
“Pants par spiegošanu bija senils. Pat nezinu, kā vēl lai to nosauc,” atceras Iekšlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Evika Siliņa (Vienotība), kas piedalījās grozījumu izstrādē. Sākotnēji likums paredzēja sodu par “neizpaužamu ziņu nodošanu, kas noticis ārvalstu izlūkdienestu uzdevumā, lai izmantotu pretēji Latvijas interesēm”. Tātad bija jāpierāda, ka ziņas vāktas vairāku ārvalstu dienestu uzdevumā un kā konkrētā informācija pēc tam izmantota.
“Tur jābūt supervalsts dienestam, lai to izdarītu. Nepierādāms pants,” secina Siliņa.
Parlaments grozīja likumu, paredzot sodu par informācijas nodošanu arī “ārvalstij vai ārvalsts organizācijai tieši vai ar citas personas starpniecību”. Krasnopjorova gadījumā “ārvalsts organizācija” būtu armijas veterānu klubs Kaļiņingradā. “Starpnieks” – Maksims Krotovs. Bet DP būtu jāpierāda, ka Krasnopjorovs zināja, ka informācija tiek nodota tālāk Krievijas specdienestiem. Viņš apgalvo, ka to nav zinājis. Vēl vairāk – viņam neviens neko neesot lūdzis.
Likumā parādījās vēl viena būtiska frāze. Iespēja sodīt arī “par citu ziņu vākšanu un nodošanu”, tas ir – publiski pieejamas informācijas vākšanu. Pēc Krasnopjorova aresta viņa advokāts Ivankins apšaubīja nodarītā nozīmīgumu, jo vīrietis bija fotografējis NATO kravas, ko publiski varēja izdarīt ikviens. Pie nosūtītajām fotogāfijām Krasnopjorovs norādījis virzienu, uz kurieni kravas dodas.
Akadēmiskajā literatūrā min, ka 90% informācijas izlūkdienesti iegūst no publiskiem avotiem. Atlikušie 10% ir slepena informācija, kas, apvienojumā ar publisko, ļauj specdienestiem pieņemt efektīvus lēmumus, minēts analīzē, kas publicēta tieslietu žurnālā “Jurista Vārds”.
“Atslēga ir sistemātiskumā, jo viena bilde vēl nekādu informāciju nesniedz,” skaidro Inese Lībiņa – Egnere. “Ja tiek filmēts sistemātiski, radot kalendāru, kā šīs kravas ienāk, šķērso Latviju, un no tā var izdarīt secinājumus.”
DP priekšnieks Mežviets norāda, ka tieši tādēļ interese “par personu vervēšanu no Krievijas specdienestu puses nav mazinājusies. Personu sniegtā informācija ir vienīgā, kas nodrošina iespēju pārbaudīt un precizēt sākotnējo, no tehniskiem līdzekļiem iegūto informāciju.”
To apstiprina arī Igaunijas Ģenerālprokuratūras pieredze. Atšķirība no Latvijas un Lietuvas Igaunijā personas, kas vākušas publisku informāciju, tiek tiesātas nevis par spiegošanu, bet gan “konspirāciju pret Igaunijas valsti”. Šo likuma pantu ieviesa pēc “Bronzas kareivja” grautiņiem 2007. gadā, ko izraisīja padomju kara veterānu pieminekļa pārvietošana no centra uz militāro kapsētu. “Tie ir cilvēki, kas piedalās citu valstu dienestu operatīvajā darbā un uzņem fotogrāfijas ar konkrētiem cilvēkiem un objektiem. Viņi nemeklē valsts noslēpumu, bet vienlaikus, mēs redzam, ka tas, ko viņi dara, notiek sistemātiski,” “Re:Baltica” skaidro Igaunijas ģenerālprokurore Lavlija Perlinga (Lavly Perling). “Viņi vāc informāciju par darbiniekiem, objektiem, darbavietu rutīnām. Veido informācijas tīklu.”
Pret Krimināllikuma grozīšanu 2016. gada aprīlī bija par prokremliskāko Latvijas parlamenta partiju uzskatītā “Saskaņa” un ideoloģiski grūti definējamā sīkpartija “No sirds Latvijai”. Pirmie visi nobalsoja pret, otrie atturējās.
Igaunijā specializējas
Izmeklēšanas prakse ir vēl viena no atšķirībām starp Baltijas valstīm.
Igaunijā visas spiegu lietas pamatā izmeklē viena prokurore, kura ir arī daļa no 2015. gadā īpaši pierobežas teritorijas izmeklēšanai izveidotas komandas. “Tajā ietilpst profesionāļi no policijas, robežsardzes, muitas, KAPO un prokuratūras. Ikviens, kurš iegūst interesantu informāciju, dalās ar pārējiem. Sadarbība ir īsta, ne tikai uz papīra,” skaidro Igaunijas ģenerālprokurore.
Lietuvā īpašas prakses nav, taču esošās spiegu lietas pamatā izmeklējuši divi prokurori, liecina “Re:Baltica” analīze. Tas ļauj viņiem uzkrāt pieredzi un būt efektīvākiem. Latvijā spiegu lietas tiek izskatītas parastajā kārtībā – pēc nozieguma izdarīšanas vietas – un to neesot plānots mainīt – “Re:Baltica” informēja Ģenerālprokuratūras preses dienests.
Dienas kārtībā – arī zemnieks
Krasnopjorova lietā nākamajā tiesas sēdē 24. maijā paredzētas tiesu debates. Lieta ievilkusies, jo atklājies, ka apcietinājuma laikā DP vairākas reizes Krasnopjorovu izvedusi no cietuma, lai pratinātu savās telpās. Tas neesot norādīts lietas materiālos, tādēļ gan prokurore, gan tiesnese pieprasījusi paskaidrojumu DP, pastāstīja advokāts Ivankins. DP apstrīd: tās neesot bijušas nopratināšanas, bet “sarunas” pēc apsūdzētā iniciatīvas. Ja tajās būtu atklāts kas lietai nozīmīgs, būtu fiksēts atbilstoši likumam, kurš nenosaka, kur jāveic izmeklēšanas darbības.
Iespējams, maijā līdz tiesai varētu nonākt arī otra spiegu lieta, “Re:Baltica” apstiprināja advokāte Inese Šulte. Tajā apsūdzēts Alūksnes rajonā dzīvojošs zemnieku saimniecības īpašnieks, kas Krievijas uzdevumā vācis publiski pieejamu informāciju par pierobežā notiekošo. Atšķirībā no Krasnopjorova, viņš savu vainu atzīst un nožēlo, “Re:Baltica” uzzināja Ģenerālprokuratūrā. Arī viņa lietu skatīs vietējā tiesa un apsūdzību uzturēs vietējais prokurors.
Raksts pārpublicēts no rebaltica.lv.
