Reālu PSRS investīciju Baltijā nebija 54
Kad pirms pieciem gadiem Latvijas Valsts arhīvā atradu PSRS un Latvijas PSR budžetu izpildes grāmatvedības atskaites par visā padomju okupācijas periodā īstenoto finanšu politiku, pārsteidza, cik lielas summas tika aizplūdinātas ārpus Latvijas teritorijas un cik apjomīgi bija PSRS represīvo un militāro resoru izdevumi Latvijā. Šovasar, iepazīstoties ar dokumentiem Lietuvas un Igaunijas arhīvos, nācās secināt, ka Maskavas ekonomiskā politika arī tur bija visai līdzīga, lai gan niansēs atšķīrās.
Atgādināšu galvenos skaitļus – PSRS budžets okupācijas periodā no Latvijas teritorijas ieguva 40,6 miljardus rubļu, savukārt Latvijas PSR no PSRS budžeta tika iztērēti 24,7 miljardi (summas, pārrēķinot rubļos, kas bija apgrozībā pēc 1961. gada naudas reformas). Tātad starpība – 15,9 miljardi rubļu – tika tērēta ārpus Latvijas teritorijas. Arī no šiem 24,7 miljardiem lauvas tiesu – 13,3 miljardus rubļu – tērēja militāro un represīvo struktūru vajadzībām, pamatā PSRS armijai un Valsts drošības komitejai (VDK). Ar 4,1 miljardu tika dotēts Latvijas PSR budžets, bet 7,3 miljardi ieguldīti citu mērķu sasniegšanai – pārsvarā industriālos objektos. Kopējie Latvijas PSR budžeta ieņēmumi apskatāmajā laika posmā bija 44,3 miljardi rubļu. Tātad 18,8 procentus no visiem Latvijā gūtajiem ieņēmumiem PSRS novirzīja ārpus Latvijas teritorijas. Turklāt ļoti lielas summas tērēja mērķiem, kas bija pretēji Latvijas sabiedrības interesēm, piemēram, uzturot okupācijas armiju un VDK.
Šo aprēķinu rezultāti sniedz atbildes uz jautājumiem, kas iepriekš bija visai grūti atbildami. Pirmais: kā ar tik lielu ražošanas apjomu pieaugumu vai visās jomās tik lēni pieauga iedzīvotāju dzīves labklājības līmenis? Ražošanas pieauguma tempu un kopējā apjoma ziņā Latvijas PSR (LPSR) no Skandināvijas valstīm īpaši neatpalika, bet atpalicība iedzīvotāju dzīves kvalitātes ziņā okupācijas periodā gadu no gada palielinājās. Šo fenomenu izskaidro finanšu līdzekļu plūsma – visa LPSR tautsaimniecībā radītā peļņa, kas palika pāri pēc okupācijas armijas uzturēšanas izdevumu segšanas, tika savākta citu PSRS mērķu īstenošanai ārpus Latvijas teritorijas. Faktiski Latvijā tika realizēta koloniāla politika – teritorija un iedzīvotāji tika nežēlīgi ekspluatēti; tika būvēti ražošanas objekti, kas kolonijas īpašnieci PSRS nodrošināja ne tikai ar produkciju, bet arī visu peļņu, kas no saražotās produkcijas tika iegūta.
Palīdzības “teorija”
Īpaši smaga situācija bija pēckara gados, kad uz PSRS novirzīja nesamērīgi lielus finanšu līdzekļus. Tikmēr PSRS propagandas mašīna, sekojot principam “jo trakāki meli, jo tiem labāk tic”, visu pagrieza pilnīgi pretēji. 20. gadsimta 50. gadu beigās izdotajā “Latvijas PSR vēsturē” tika rakstīts šādi: “Latviešu tautas pasākumi tautas saimniecības atjaunošanā kļuva iespējami, pateicoties tai milzīgajai palīdzībai, kādu sniedza Padomju valdība, Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālā komiteja, brālīgās padomju republikas un padomju armija.” Pateicoties “brālīgajai palīdzībai”, gan tika veiktas represijas, deportācijas un kolektivizēta lauksaimniecība. Tas, ka lielā daļā kolhozu pirmajos darbības gados algas vispār nemaksāja, ļoti labi atspoguļojas finanšu dokumentos – PSRS budžets no Latvijas guva rekordlielus ieņēmumus.
Teorija par “palīdzību” caurvija visu padomju okupācijas perioda literatūru. Arī 80. gados izdotajā “Latvijas Padomju enciklopēdijā” bija līdzīgs vēstījums: “Uzņemta savienoto padomju republiku saimē, LPSR saņēma lielu, nesavtīgu palīdzību no visām padomju tautām.” Nepārsteidz, ka par kādiem PSRS budžeta ieņēmumiem vai izdevumiem tika runāts ļoti maz un visbiežāk nemaz.
Ideja par PSRS investīcijām okupētajā Baltijā nekur nav zudusi, un notiek periodiski mēģinājumi to reanimēt. Tā 2015. gada decembra beigās Maskavā tika izdots vairāk nekā tūkstoš lappušu biezs krājums “Padomju ekonomikas modelis: savienības centrs un Baltijas republikas. 1953. – 1965. gada marts” (“Sovetskaja modeļ ekonomiki – sojuznij centr i respubļiki Pribalķiki. 1953 g. – март 1965 g.”). Krievijas valdības finansētie mediji skaļi paziņoja, ka krājumā publicētie dokumenti “dod triecienu Baltijas okupācijas mītam”. Iepazīstoties ar šo krājumu, nācās vilties, īpaši tāpēc, ka tā sastādītāja un ievada autore ir vēsturniece Jeļena Zubkova, kura pirms astoņiem gadiem uzrakstīja visai objektīvu grāmatu “Baltija un Kremlis”. Taču 2015. gadā J. Zubkova okupāciju vairs nepiemin. Nav gan arī mēģināts pierādīt, ka Baltijas valstis okupācijas brīdī bija nabadzīgas un atpalikušas. Vēsturniece ievadā atzīst, ka “PSRS realizētā ekonomiskās un sociālās attīstības izlīdzināšanas politika Baltijā nebija aktuāla, jo pirms iekļaušanās PSRS to iedzīvotāju dzīves kvalitāte bija salīdzinoši augsta salīdzinājumā ar citām padomju republikām”. Taču jau nākamajā rindkopā ievada autore šo tēzi pati apgāž, atsaucoties uz padomju propagandas klasiku, kaut pasmīkņājot par formulējumu kā tādu, tomēr piekrītot konceptuāli: “Baltijas valstis bija jāpārvērš no rietumvalstu izejvielu un agrāriem piedēkļiem par augsti attīstītām industriāli agrārām republikām.” Autore skaidro: “Runa bija par mērogos plašu investīciju projektu, kas izmainīja nacionālo ekonomiku nozaru struktūru, nodrošināja kardinālas infrastruktūras izmaiņas un paaugstināja Baltijas iedzīvotāju dzīves līmeni. Tā realizācija no savienības centra prasīja lielus kapitālieguldījumus.” Teoriju par lielajām PSRS investīcijām Baltijā J. Zubkova cenšas pamatot ar statistikas datiem par 1956. gadu – nacionālais ienākums uz vienu iedzīvotāju Latvijā 647 rubļi, Igaunijā 636 rubļi, Lietuvā 459 rubļi (PSRS vidēji tobrīd 535 rubļi). Netiek gan komentēts, kāpēc pret šīm “investīcijām” tik imūna bijusi Lietuva, kas uzrādījusi ievērojami vājākus rezultātus. Bet atšķirību skaidrojums ir meklējams, atgriežoties pie 1940. gada – Latvija un Igaunija tobrīd bija attīstītākas gan par PSRS, gan arī Lietuvu un šī atšķirība bija saglabājusies arī 1956. gadā. Tā turpināja saglabāties vēlākajos gados, starpībai pakāpeniski izzūdot. Reālu investīciju no PSRS ne četrdesmitajos gados, ne vēlākajos laika posmos nemaz nebija. Maskavā var izdot neskaitāmus sējumus ar atsevišķu investīciju projektu aprakstiem, taču, ja neanalizē kopējo ainu – kopējos ieņēmumus un izdevumus Baltijas valstu teritorijā –, nekādus vispārējus secinājumus izdarīt nevar. Rodas tikai priekšstats par mērķtiecīgi tendenciozi atlasītiem dokumentiem, lai sasniegtu jau iepriekš nospraustu mērķi – radītu iespaidu, ka PSRS ir veikusi plašas investīcijas Baltijā.
Miljardi represijām
Lai gūtu ieskatu kopējā situācijā okupētajās Baltijas valstīs, šā gada vasarā iepazinos ar dokumentiem Lietuvas un Igaunijas arhīvos. Nācās secināt, ka ekonomiskā politika bija visai līdzīga, lai gan dažas nianses atšķīrās. Kopējais princips bija identisks – arī Lietuva un Igaunija iemaksāja PSRS budžetā lielākas summas, nekā saņēma. Jāatzīst gan, ka lielākā PSRS tautsaimniecības “donore” 40. gados bija Latvija – no Lietuvas gluži vienkārši nebija īsti, ko paņemt. Viena lieta gan jāatzīst: cīņa ar nacionālajām pretošanās kustībām PSRS okupācijas varai izmaksāja visai dārgi, īpaši Lietuvā. 40. gadu beigās ik gadu PSRS savu represīvo ministriju (PSRS Valsts drošības un PSRS Iekšlietu ministrijas) uzturēšanai Lietuvā tērēja vairāk nekā pusmiljardu rubļu, kas bija piektā daļa (!) no kopējiem 2,6 miljardu rubļu izdevumiem PSRS budžetā. Šis pusmiljards bija arī vairāk nekā Latvijas un Igaunijas PSR kopā. Kopējie represīvo ministriju izdevumi Baltijas valstīs 40. gadu beigās pārsniedza miljardu rubļu. Turklāt Latvijā tika koncentrēts milzīgs PSRS armijas kontingents un Rīgā kā Baltijas kara apgabala štāba vietā izvietoja ļoti daudzas karaspēka daļas.
PSRS okupācijas perioda ekonomiskās vēstures izpētē vēl daudz darāmā, taču viens ir skaidrs – mēģinājumi uzturēt mītus par PSRS investīcijām Baltijas valstīs, līdz ar to apzināti sagrozot vēsturisko realitāti, joprojām notiek. Mūsdienu Krievija iegulda milzīgus resursus, lai rekonstruētu un uzturētu mītu par PSRS ekonomikas “veiksmes stāstu”, īpaši Baltijas valstīs. Balstoties sagrozītā vēsturiskās ainas konstrukcijā, tiek apšaubīta Baltijas valstu ilgtspēja; apgalvots, ka Baltijas valstis saņēmušas palīdzību no PSRS, tagad saņem no ES, jo pašas nav spējīgas pastāvēt.
