Realitātes ironiskais spēriens Oskara Vizbuļa krājumā “Pēcjēzus vecuma sviests” 0
Oskars Vizbulis “Pēcjēzus vecuma sviests”. “Mansards”. 2019.
Debitējot prozā, Oskars Vizbulis nosaukumu stāstu krājumam izvēlējies rafinēti – “Pēcjēzus vecuma sviests”, lielā mērā sevi atbrīvojot no atbildības nastas: ja kādam rastos zināmi iebildumi, pretenzijas, var taču norādīt uz jau pašā nosaukumā ietverto apzīmējumu.
Tātad kas tāds, kam trūkst sakarīguma; arī nejēdzība, absurds.
Reizē ar nosaukuma izvēli autors, iespējams, apliecina savu pozīciju, rosinot neuztvert pausto absolūti nopietni, pieņemt kādus “spēles noteikumus”.
Krājums formāli organizēts trijās daļās.
Protams, neviens nav teicis, ka atsevišķu stāstu krājumam jābūt absolūtam stilistiskam, kompozicionālam veselumam,
tomēr O. Vizbuļa krājumā pārsteidz izteikts neviendabīgums, dažādība – no pirmā stāsta ar poētiski daudzsološo nosaukumu “Neiespējamā mīlestība” un tā negaidīto izskaņu, līdz it kā vieglā manierē konstruētajam, taču smeldzīgajam “Nāves pieminēšana ap brokastu laiku” un tālāk – Friča Maluma cikls ar absurdā iezīmēm, nelielu sirreālistiski fantasmagorisku noti.
Kā arī – prozas teksti, kurus es drīzāk uztvertu kā tiešsaistes literārajā vietnē ievietojamus, bet ne grāmatā. Vai vismaz daži to fragmenti, kas ar savu sakāpināti fizioloģisko, netīksmi raisošo elementu uzskaitījumu vai groteski pārspīlētu, izkāpinātu naturālismu neviļus liek atcerēties Edmunda Frīdvalda literārās pasāžas.
Ja viens no mākslas darbu uzdevumiem ir izraisīt emocijas (katarsi) vai likt domāt, tad jābilst, ka, sastopoties ar īpaši naturālistiskiem elementiem, emocijas radās, bet drīzāk – viegls aizkaitinājums un primitīvas domas – “Un nez ko autors vēlējies ar to pateikt?”, “Nez kādi reālās dzīves impulsi te transformēti, pārkausēti?”
Taču varētu tam ķerties klāt no citas puses, prātojot, kāpēc tādi elementi mani “aizskar”, “kaitina” – varbūt dziļš subjektīvisms. I
espējams, snobisks skatījums un priekšstati par augstvērtīgo, par spīti pēcpostmodernisma visatļautībai.
Vai arī uztveri savažo mans feminais skatījums, vēlme vienmēr tverties rāmi elēģiskās, estetizētās apcerēs, nevis lasīt par zobu sukām, kuras kāds nadzīgs vīrelis, atriebjoties citiem, izmantojis gluži neakceptējamām darbībām.
Jā, iespējams, tieši stāsts “Čigānu atriebība” (bet arī citi elementi) atsauc prātā E. Frīdvalda stilu – tīksmināšanos ap visu, kas izraisa vēlmi noskurināties, ar vieglu smīnu veicot ekskursu ētisko pieņēmumu robežpārkāpšanā. Tomēr jāatceras, ka Sūzana Zontāga jau pasen pauda, ka “pārspīlēts akcents uz satura interpretāciju izprovocē uz augstprātību”…
Mūsdienās arvien aktuāli runāt par femino literatūrkritiku, taču O. Vizbuļa krājuma kontekstā jāspriež par izteikti maskulīno pasaulskatījumu. Maskulinizētais tvērums īpaši atklājas elementos, kas saistīti ar seksualitātes, dzimumattiecību pieminējumu.
Vienīgais stāsts, kurā pirmajā personā runā sieviete, ir “Devītais vilnis”, bet šīs dāmas izteikumi nepārliecina, ka runā autentiska sievietes apziņas plūsma. Varbūt tā ir apzināta maskarāde, liekot runāt “sievietei” un izmantojot to kā ironisku masku, jo no patiesas sievietes būtības (lai arī definējama tā īsti nav), liekas, tajā visai maz.
Friča Maluma cikls – īpatni prozas teksti, savijums, kas atgādina kariķētus Zigmunda Skujiņa stāstu un noveļu krājuma “Uzbrukums vējdzirnavām” tēlus apvienojumā ar to izteiksmi, ko varēja atrast agrākajās desmitgadēs labi zināmajās mazajās feļetonu grāmatiņās (“Amors peldbiksītēs” un citi tamlīdzīgie), vēl – šķipsniņa no multiplikācijas filmas “Tukšā ķivere” noskaņas.
Un tas viss pārliets ar atšķaidītu postmodernisma mērci. Tieši šī literārās izteiksmes daļa – humors, satīra, netieša radniecība ar Miervaldi Birzi vai citiem agrāko laiku feļetonistiem, publicistiem – subjektīvi nešķiet jaunradoši inovatīva.
Ir stāsti, ko gribētos nominēt par emocionāli visvairāk iedarbīgiem – “Neiespējamā mīlestība”, “Nāves pieminēšana ap brokastu laiku”, kur gan liela vieta it kā triviālai atribūtikai, taču tā ļauj identificēties ar vēstītāju.
“Neiespējamās mīlestības” sākumdaļā kinematogrāfiski precīzās ainās iezīmētas vidusmēra inteliģenta gaitas, kura statusu iezīmē īpašu elementu jeb “kulta priekšmetu” uzskaitījums, kas signalizē par piederību noteiktai “grupai”.
Igauņu rakstnieks, diplomāts Jāks Jeerīts pirms pāris gadiem rakstīja, ka “Moleskine piezīmju grāmatas ir pārdošanā arī Rīgā, lielas un mazas, biezas un plānas, ar kalendāru un bez, ar rūtiņām, līnijām un baltām lappusēm. (..) Moleskine piezīmju grāmata ir kulta prece. Zīmols.”. Un Oskars Vizbulis: “Sēžu kafejnīcā, veicu šādus tādus pierakstus (..), un mans Moleskine bloknots ar Čikāgas karti tā sākumdaļā tik strauji nespēj iesūkt sevī tinti.”
Krājumā ļoti liela vieta atvēlēta nelaiķiem, nāves poētikai dažādos aspektos –
šī tematika gan makabri ietonēta (mīts par patologanatoma uzšķērstiem nelaimīgajiem mīlētājiem-pašnāvniekiem, no kuru vēdera izlido tauriņi), gan šķietami gaiša, izlīdzināta (apcerīgais Hungārs Višķis stāstā “Izkrāso pats”).
O. Vizbuļa radītā tēla (vai pat literārā alter ego) Friča Maluma automašīna avarējot izšķīst daudz destruktīvāk, jaudīgāk nekā savulaik Zigmunda Skujiņa Harijam Mauram piederošais pontiaks, kas salīdzinoši pieticīgi lūst, brākšķ un jūk, sudrabotajiem skārdiem griezīgi nošņerkstot.
Bet tagad taču 21. gadsimts. Te varētu attīstīt veselu analīzi par automašīnas/tās vadīšanas simboliku, ja pieņemam, ka auto vadīšana var kalpot kā metafora spējai vadīt/virzīt dzīvi sev vēlamajā virzienā. Vai nu to vada, vai zaudē kontroli, avarē.
Reizēm O. Vizbuļa literārie tēli ir tieši tādi daļēji avarējuši, sēri dreifējoši vraki.
Friča Maluma nevēlēšanās apgūt auto vadīšanu ir skumja alegorija nevēlmei uzņemties atbildību par savu dzīvi. Taču, netieši pakļaujoties sabiedrībā akceptēto standartu spiedienam, Malums iestājas šoferu kursos – simbols dzīvošanai saskaņā ar iesakņotām klišejām vai uzspiestiem modeļiem.
To, ka Oskara Vizbuļa literārā debija ir pamanīta, apliecina visai prāvais recenziju skaits, kas parādījās neilgi pēc grāmatas klajā nākšanas. Iespējams, ka turpmākajās gaitās autoram izdosies līdzsvarot izteiksmi, pārspēku pār groteski feļetonizētiem, hiperbolizētiem elementiem gūstot rafinētākai ironijai un cita veida vārda spēkam, kas nenoliedzami jau nojaušams un fragmentāri iluminē.
