Ko tālāk? 7
“Mucas ar piesārņoto ūdeni glabājas šiem mērķim pielāgotā noliktavas telpā, kur tiek uzturēta nepieciešamā temperatūra un mērīts radiācijas fons. Taču drīzumā būs jādomā, ko darīt ar šo ūdeni, jo šāda veida uzglabāšana nevar būt ilgstošs risinājums,” stāsta G. Ķizāne. Tritija pussabrukšanas periods ir 12,35 gadi, cēzija – 30 gadi, bet tik ilga uzglabāšana mucās būtu bīstama iespējamo noplūžu dēļ un dārga (pēc LU aprēķiniem, šāda dzesēšanas ūdens uzglabāšana rada reaktora ekspluatācijas papildu izmaksas aptuveni 10 000 eiro ik gadu). Viens no iespējamiem risinājumiem varētu būt izmantot šo ūdeni kā šķīdinātāju radioaktīvo atkritumu iecementēšanas procesā, bet arī tur visus krājumus neizdosies iztērēt. Vēl kā variants speciālistu aprindās tiek diskutēta iespēja šo ūdeni daudzkārt atšķaidīt un pa porcijām izlaist kanalizācijā daudzu gadu periodā vai sacementēt speciālos konteineros un noglabāt bīstamo atkritumu glabātavas dziļajās tvertnēs.
Aizmirstais kodolreaktors
Kopš reaktora slēgšanas 1998. gadā Latvijas politiķi uzvedas tā, it kā šāds objekts pastāvētu tikai “uz papīra”. Šajos gados tapis iespaidīgs blāķis dokumentu, kuros tiek solīts demontēt reaktoru. Lūk, daži no tiem: Salaspils kodolreaktora likvidēšanas un demontāžas koncepcija (1998. g.); Nacionālās drošības koncepcijas sadaļa 3.3.4. “Vides politika” (2002. g.); aktualizētā Salaspils kodolreaktora likvidēšanas koncepcija (2004. g.); MK rīkojums “Par Salaspils kodolreaktora likvidēšanas un demontēšanas akceptēšanu” (2007. g.); Vides politikas pamatnostādnes 2009. – 2015. gadam (2009. g.), Vides politikas pamatnostādnes 2014. – 2020. gadam (2014. g.). Visos šajos dokumentos atrodams šāds vai līdzīgs teikums “Nodrošināsim potenciāli bīstamā objekta – Salaspils reaktora – likvidēšanu un demontāžu”. Atrodami arī demontāžai nepieciešamo līdzekļu aprēķini, kas svārstās ap pieciem miljoniem eiro. Taču realitātē MK par šo objektu atceras tikai brīžos, kad notiek kādas ķibeles, un tad atmet dažus tūkstošus eiro no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem “ugunsgrēka dzēšanai”. Kad pagājušā gada vidū (vēl pirms piesārņotā ūdens noplūdēm) prese sāka interesēties un rakstīt par demontāžas vilcināšanos, sekoja Latvijas politiķu klasiskā reakcija – pēkšņi atcerējās, ka tas esot slepens objekts, un žurnālisti vairs reaktoram netiek laisti tuvumā.
Arī reaktora īpašumtiesības noteiktas pēc mistiskiem kritērijiem. Kad 2009. gadā tika veidots VSIA “Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs” (LVĢMC), Salaspils kodolreaktoru iekļāva centra pamatkapitālā. LVĢMC vadība par to nemaz nav īpaši priecīga. “Šis objekts mūsu pamatdarbībai nav nepieciešams, un tā uzturēšana mums rada vienus vienīgus zaudējumus. Mēs būtu gatavi kaut rīt to nodot Latvijas Universitātes īpašumā,” man teica LVĢMC valdes priekšsēdētāja Inita Stikute. Pašlaik centrs nodevis reaktoru LU apsaimniekošanā, un zinātnieki ar šo vietu saista nopietnas cerības.
