Tie ļauj iegūt enerģiju organismu nedegradējošā veidā. Enerģiju sniedz arī ogļhidrāti, kas pārvēršas glikozē, no kuras tālāk organisms spēj ražot enerģijas molekulas ATP (ķīmiskas vielas saīsinājums), kā arī taukvielas, kas var gan tikt pārvērstas par glikozi, gan arī par citu enerģijas izejvielu – ketoniem (arī no tiem var ražot ATP). Izrādās, ka ketonvielas ir labāks enerģijas ražošanas veids, jo tās nerada organismam tik lielu stresu, kāds rodas, pārstrādājot glikozi. Jo glikozes paņemšanai no asinīm šūnās nepieciešams hormons insulīns – to izdala aizkuņģa dziedzeris. Katru reizi, kad ēdam ogļhidrātus, tiek izdalīts insulīns, tas stimulē visas organisma šūnas uzņemt jaunradīto glikozi. Visām organisma šūnām ir insulīna receptori, kas uztver šo insulīnu. Ja process darbojas bez kļūdām, tad viss kārtībā, bet laika gaitā, nepārtraukti (pēc katras ēdienreizes un vēl to starplaikos) stimulējot insulīna receptorus, tie gadu desmitu laikā pakāpeniski notrulinās – arvien vairāk un vairāk insulīna nepieciešams, lai dabūtu šūnās iekšā to pašu glikozes daudzumu, jo šūnas kļūst arvien neuzņēmīgākas (rezistentākas) pret insulīnu. Beigu beigās insulīna rezistence sasniedz tādus apmērus, ko sauc par otrā tipa cukura diabētu – aizkuņģa dziedzeris vairs nespēj saražot tik daudz insulīna, cik nepieciešams, lai aizvāktu no asinīm lieko glikozi, tā tur uzkrājas, un rodas diabēta izraisītās komplikācijas. Risinājums – pārstāt ēst ogļhidrātus, kas tiek sašķelti par glikozi un pieprasa insulīna izdali. Taču, lai netrūktu enerģijas, tie ar kaut ko jāaizstāj, un te nāk talkā tauki – ideāls enerģijas avots. 0