Nesen Edgars sācis sevi rūdīt arī āliņģī.
Nesen Edgars sācis sevi rūdīt arī āliņģī.
Foto – Aivars Auniņš

Re, kur skrien Jēzus! Saruna ar Ginesa rekordistu, kurš skrien basām kājām, Edgaru Renci 0

Tie ļauj iegūt enerģiju organismu nedegradējošā veidā. Enerģiju sniedz arī ogļhidrāti, kas pārvēršas glikozē, no kuras tālāk organisms spēj ražot enerģijas molekulas ATP (ķīmiskas vielas saīsinājums), kā arī taukvielas, kas var gan tikt pārvērstas par glikozi, gan arī par citu enerģijas izejvielu – ketoniem (arī no tiem var ražot ATP). Izrādās, ka ketonvielas ir labāks enerģijas ražošanas veids, jo tās nerada organismam tik lielu stresu, kāds rodas, pārstrādājot glikozi. Jo glikozes paņemšanai no asinīm šūnās nepieciešams hormons insulīns – to izdala aizkuņģa dziedzeris. Katru reizi, kad ēdam ogļhidrātus, tiek izdalīts insulīns, tas stimulē visas organisma šūnas uzņemt jaunradīto glikozi. Visām organisma šūnām ir insulīna receptori, kas uztver šo insulīnu. Ja process darbojas bez kļūdām, tad viss kārtībā, bet laika gaitā, nepārtraukti (pēc katras ēdienreizes un vēl to starplaikos) stimulējot insulīna receptorus, tie gadu desmitu laikā pakāpeniski notrulinās – arvien vairāk un vairāk insulīna nepieciešams, lai dabūtu šūnās iekšā to pašu glikozes daudzumu, jo šūnas kļūst arvien neuzņēmīgākas (rezistentākas) pret insulīnu. Beigu beigās insulīna rezistence sasniedz tādus apmērus, ko sauc par otrā tipa cukura diabētu – aizkuņģa dziedzeris vairs nespēj saražot tik daudz insulīna, cik nepieciešams, lai aizvāktu no asinīm lieko glikozi, tā tur uzkrājas, un rodas diabēta izraisītās komplikācijas. Risinājums – pārstāt ēst ogļhidrātus, kas tiek sašķelti par glikozi un pieprasa insulīna izdali. Taču, lai netrūktu enerģijas, tie ar kaut ko jāaizstāj, un te nāk talkā tauki – ideāls enerģijas avots.

Šis fiziski un garīgi spēcīgais puisis ir Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta vadošais pētnieks, LU docents EDGARS RENCIS. Viņš ir arī Ginesa rekordists –  2015. gada 24. janvārī par divām minūtēm uzlabojis iepriekšējo Ginesa rekordu piecu kilometru skrējienā basām kājām pa sniegu un ledu, pievārējot šo distanci 21 minūtē un 28, 48 sekundēs.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Šie ēdieni nedrīkst būt uz galda, sagaidot 2025. gadu – Čūskai tie nepatiks! Saraksts ir iespaidīgs 4
“Varēja notikt ļoti liela nelaime…” Mārupes novadā skolēnu autobusa priekšā nogāzies ceļamkrāns 5
Kokteilis
Piecas frāzes, kuras tev nekad nevajadzētu teikt sievietei pāri 50 5
Lasīt citas ziņas

– Skriet basām kājām pa sniegu mani iedvesmoja lasītais par Vimu Hofu – holandiešu alpīnistu, avantūristu, kurš sevi dēvē par Iceman – ledus cilvēku. Viņš uzrakstījis grāmatu “Kā kļūt par ledus cilvēku”, tajā minēta arī skriešana basām kājām pa sniegu. Pārsteidza Vima Hofa spēja uzturēties ekstrēmi aukstos apstākļos. Ģērbies tikai šortos, sasniedzis Monblāna virsotni. Viņš ir daudzu pasaules rekordu īpašnieks un tiecas pēc arvien jauniem izaicinājumiem. Vims sēdējis ledusaukstās vannās, peldējis zem ūdens no viena līdz otram āliņģim… Taču arī cietis – apsaldējis kāju pirkstus. Var jau domāt, kam tas viss vajadzīgs, kāpēc sevi tā mocīt? Taču ir liels prieks izdarīt to, kas iepriekš licies neiespējams. Pievārēts viens grūtību pakāpiens, domā, kā pieveikt nākamo… Un tā, sevi fiziski un garīgi trenējot, gūsti rekordu pēc rekorda.

Edgars Rencis atceras skriešanas treniņu pirmsākumus, pirmos nopietnos rezultātus, pašpārbaudes skrējienu Rīga – Valmiera, kur 107 km noskrēja 10 stundās. Viņš ir nodibinājis Latvijas Baskāju skriešanas biedrību, kuras mērķis popularizēt baskāju veselīgo dzīvesveidu. Biedrībā esot jau 80 basās skriešanas entuziastu. Nu jau vairākus gadus pēc kārtas augustā Edgars organizē baskāju skrējienu gar jūru Mērsrags – Roja. Edgara Renča dzīvesveidā ir daudz kā neierasta:

CITI ŠOBRĪD LASA

– Guļu uz grīdas jau vairāk nekā trīs gadus, bet tas nav saistīts ar rūdīšanos, jo istabā jau tāpat silts. Vienkārši uz cietas virsmas gulēt ir veselīgāk, cilvēka skelets tam ir piemērots. Mazgājoties dušā, pabeidzu procesu ar aukstu dušu, ikdienā norūdos, velkot mazāk drēbju nekā citi. Nu jā, reiz gāju gulēt ziemā uz balkona guļammaisā, vienkārši, lai pamēģinātu, kā tas ir (ja nemaldos, tas bija, pirms devos ziemas pārgājienā vienatnē meklēt Amatas ieteku Gaujā). Turklāt uzturā lietoju daudz tauku.

Tie ļauj iegūt enerģiju organismu nedegradējošā veidā. Enerģiju sniedz arī ogļhidrāti, kas pārvēršas glikozē, no kuras tālāk organisms spēj ražot enerģijas molekulas ATP (ķīmiskas vielas saīsinājums), kā arī taukvielas, kas var gan tikt pārvērstas par glikozi, gan arī par citu enerģijas izejvielu – ketoniem (arī no tiem var ražot ATP). Izrādās, ka ketonvielas ir labāks enerģijas ražošanas veids, jo tās nerada organismam tik lielu stresu, kāds rodas, pārstrādājot glikozi. Jo glikozes paņemšanai no asinīm šūnās nepieciešams hormons insulīns – to izdala aizkuņģa dziedzeris. Katru reizi, kad ēdam ogļhidrātus, tiek izdalīts insulīns, tas stimulē visas organisma šūnas uzņemt jaunradīto glikozi. Visām organisma šūnām ir insulīna receptori, kas uztver šo insulīnu. Ja process darbojas bez kļūdām, tad viss kārtībā, bet laika gaitā, nepārtraukti (pēc katras ēdienreizes un vēl to starplaikos) stimulējot insulīna receptorus, tie gadu desmitu laikā pakāpeniski notrulinās – arvien vairāk un vairāk insulīna nepieciešams, lai dabūtu šūnās iekšā to pašu glikozes daudzumu, jo šūnas kļūst arvien neuzņēmīgākas (rezistentākas) pret insulīnu. Beigu beigās insulīna rezistence sasniedz tādus apmērus, ko sauc par otrā tipa cukura diabētu – aizkuņģa dziedzeris vairs nespēj saražot tik daudz insulīna, cik nepieciešams, lai aizvāktu no asinīm lieko glikozi, tā tur uzkrājas, un rodas diabēta izraisītās komplikācijas. Risinājums – pārstāt ēst ogļhidrātus, kas tiek sašķelti par glikozi un pieprasa insulīna izdali. Taču, lai netrūktu enerģijas, tie ar kaut ko jāaizstāj, un te nāk talkā tauki – ideāls enerģijas avots.
SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.