Jānis Avotiņš – atzīts ārzemēs, bez izstādēm Latvijā 1
Kad jānosauc konkrēti uzvārdi, kuri no jaunajiem pēdējo gadu laikā spējuši sevi visspēcīgāk pierādīt ārpus Latvijas, visbiežāk tiek minēts Jāņa Avotiņa (1981) uzvārds. Par mākslinieka veiksmi var uzskatīt brīdi, kad viņu uzrunā galerija, taču lielā veiksme atnākusi brīdī, kad uz sadarbību aicina jau tādi mākslas pasaulē ietekmīgi dūži, kā, piemēram, Londonas “Saatchy” vai Hamburgas “Vera Munro”. Tā tas noticis ar Avotiņu. Aleksejs Naumovs juties gan pārsteigts, gan patiesi priecīgs, ka pagājušajā gadā prestižajā Bāzeles mākslas mesē bijušā LMA studenta, kādu laiku arī pasniedzēja darbus izstādījusi viena no Hamburgas galerijām, ar to domājot jau pieminēto “Vera Munro”.
Šīs galerijas mākslinieku sarakstā atrodams vēl kāda latvieša uzvārds. Ēriku Apaļo (1981) tā noskatījusi laikā, kad viņš ar saviem darbiem piedalījies Hamburgas vizuālās mākslas augstskolas izstādē.
– Galeristei mani darbi iepatikās, un mēs uzturam sadarbību jau daudzu gadu garumā, – par savu pieredzi pastāsta mākslinieks, kas pēc studijām Vācijā atgriezies dzimtenē un mākslu izvēlējies par savu vienīgo nodarbošanos. Jauniešiem, kuri jūt spēcīgu motivāciju studēt šajā jomā, viņš iesaka to darīt Anglijā, Vācijā vai ASV – valstīs, kas mākslas izglītībā skaitās līderes. Pats Hamburgas augstskolu izvēlējies tāpēc, ka atšķirībā no LMA tā vairāk pievēršas saturam, nevis formai.
– Vācijā viņi arī liek lielāku uzsvaru uz individuālo apmācību, – norāda Apaļais. Taču arī laba izglītība, kontakti mākslas pasaulē, galerijas vēl neesot garantija, lai kļūtu par veiksmīgu profesionāli – liecinot viņa augstskolas beidzēju statistika. Tikai apmēram 2 līdz 4% no absolventiem pēc studiju pabeigšanas nododas mākslai un spēj ar to sevi apgādāt.
Jānis Avotiņš gan apšauba ārzemju augstskolu panaceju – diez vai tās spēs nosargāt jauna, jūtīga un, iespējams, pat viegli ievainojama cilvēka redzējumu, reizē nodrošinot prasīgumu un nemitīgu augšanu. Piemēri rāda, ka izcilam talantam palīdz attīstīties un augt ciešs, prasīgs un atbalstošs ļaužu loks – tā var būt mamma kā Alberto Džakometi** gadījumā, sievas – kā Pablo Pikaso vai arī trīsdesmit profesionāļu komanda Olafura Eliasona*** piemērā. Par radošo uzdevumu viņam formulējums nešaubīgs – mākslinieks visupirms nav amata prasme noteiktā tradīcijā, bet politiska pozīcija noteiktībā un stabilitātē, izteiksmes un darbu artikulācijā.
Pārsteidzoši, bet ārzemēs atzītā Avotiņa turpmāko “performanču” sarakstā nav nevienā no Latvijas galerijām vai izstāžu zālēm. Piedāvājumu rīkot izstādi atjaunotās Mākslas muzeja ēkas foajē noraidījis tā “kiča atmosfēras” dēļ. Uz vaicājumu, kad viņa darbi būs redzami Rīgā, mākslinieks atbild ar pretjautājumu – kāpēc Latvijas kuratori manus darbus – ar pāris izņēmumiem – nav izvēlējušies kādai no neskaitāmajām grupu izstādēm pēdējo 15 gadu laikā?
