“Re, kur bibliotēka nāk!” – Aglonas vidusskolas bibliotekāres stāsts 0
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Darbs skolā ir manas dzīves būtība, tieši darbs ar skolēniem man sagādā vislielāko prieku. Man ir ļoti paveicies, jo ceļi krustojušies ar daudziem ļoti jaukiem jauniem cilvēkiem un šīs tikšanās bagātināja gan mani, gan viņus un sniedza gandarījumu,” saka Valentīna Ondzule, Aglonas vidusskolas bibliotekāre, medijpratības un kursa “Projekta darbs” skolotāja.
Izglītības jomā viņa strādā jau 35 gadus: sākumā, kad sākusi darba gaitas Kokneses vidusskolā, bijusi krievu valodas skolotāja, kādu laiku arī Valles pamatskolas direktore, tad ieguvusi tiesības mācīt arī angļu valodu, kā arī apguvusi izglītības iestādes bibliotekāra prasmes. Kopumā iegūtas trīs augstākās izglītības.
“Ir ļoti interesanti allaž ko jaunu iemācīties, turklāt ir jāpielāgojas mūsdienu prasībām,” saka V. Ondzule.
Jautāta, kāpēc savulaik izvēlējusies pedagoga amatu, V. Ondzule piemin vecāku ietekmi: viņi teikuši, ka meitai piestāvētu skolotājas loma. Turklāt, mācoties Viļānu vidusskolā, sastapusi fantastisku latviešu valodas skolotāju, kurai gribējies līdzināties. Taču pati sākumā kļuvusi par krievu valodas skolotāju: šo valodu labi zinājusi, pateicoties tam, ka tētis bijis krievs.
Skolēnu uzticēšanās
Skolotāja darbā lielākā laime ir saņemt pateicības vēstules no bijušajiem skolēniem, teic V. Ondzule. Piemēram, ja skolēns raksta, ka pateicas Dievam par laimi satikties ar tādu skolotāju.
“Skolēni bagātina skolotāju ar to, ka viņiem katram ir savas rakstura īpašības, savas intereses, savi prieki un bēdas. Skolēnu uzticēšanās skolotājam ir ļoti liela laime. Vienmēr esmu teikusi, ka skola pirmkārt ir dzīves skola. Jā, mēs dodam zināšanas kādā noteiktā priekšmetā, bet galvenais ir skolēnus sagatavot tam, lai savā dzīvē viņi spētu tikt galā ar problēmām, ar grūtībām, lai viņi prastu komunicēt ar citiem, veidot attiecības,” stāsta pieredzējusī pedagoģe.
“Pirmais princips, ko sev kā pedagoģei allaž esmu izvirzījusi, ir cieņpilna attieksme pret skolēniem. Vienalga, kāda vecuma bērni tev uzticēti, nedrīksti viņus aizskart, pazemot. Zinu, ka skolēniem ļoti sāp, ja viņus mēģina pazemot, bet viņi ļoti novērtē cieņpilnas attiecības.”
Viņa novērojusi, ka pieaugušie attiecībās ar bērniem mēdz ieņemt tādu kā pārākuma pozīciju, taču tā nevajadzētu būt, jo pieaugušie no bērniem var ļoti daudz mācīties.
Bez pacietības neiztikt
Kā mainījušies bērni ilgajā skolotājas pieredzē?
“Bērniem tagad visu vajag ātri, viegli, interesanti. Protams, mūsdienu bērniem ir daudz plašākas iespējas izglītoties: pat skatīties teātra izrādes un apmeklēt pasaulslavenus muzejus var virtuāli. Vienu brīdi bērni bija ļoti komunikabli, atvērti, bet nu paaudzes mainās un bērni kļūst atkal noslēgtāki. Iespējams, tas saistīts ar to, ka tik daudz tiek dzīvots virtuālajā pasaulē,” spriež V. Ondzule.
Viņa piebilst, ka skolotāja darbs nav viegls, tajā vajag daudz pacietības. Cita starpā skolotāja atzīst, ka mūsdienu skolēnu vecāki ir ļoti prasīgi un zinoši. Arī tas ir spiediens uz skolotāju būt profesionālim un strādāt pēc labākās sirdsapziņas.
Aglonas vidusskola ir viena no tām, kur saskaņā ar pašreizējiem izglītības politikas veidotāju uzskatiem ir mazs skolēnu skaits. Kad V. Ondzule sāka strādāt šajā skolā, tur mācījās ap 400 skolēnu. Nu ir ap 170. Tāpēc skola dzīvo lielā neziņā par savu nākotni, par to, vai nākotnē vēl būs vidusskolas klases. “Taču skolā viss ir moderns, ir laba materiālā bāze. Es pat nezinu, kā mums pietrūktu,” teic skolotāja. “Mēs redzam katru bērnu, ir individuāla attieksme. Skolā ir ģimeniska vide, kur bērni ļoti labi jūtas.”
Māca laikmetīgus mācību priekšmetus
Kas tie par neparastiem mācību priekšmetiem, kas uzticēti V. Ondzulei?
Medijpratību skolotāja sauc par vēl vienu savu aizraušanos. “To sāku apgūt kā bibliotekāre,” viņa paskaidro. “Piedalījos kursos, nometnē, kur arī mācījāmies par šo tēmu. Tagad šāds priekšmets iekļauts vidusskolas izvēļu grozā: to var izvēlēties skolēni, kas mācās 10. un 11. klasē. Šobrīd gan to apgūst tikai piecas meitenes. Puiši vairāk izvēlas valsts aizsardzības mācību, ko arī skola piedāvā.
Par medijpratību skolotāja saka: “Tas ir tik interesants, tik mūsdienīgs mācību priekšmets, kurā ar skolēniem var runāt par visiem aktuālajiem jautājumiem! Šobrīd attīstīt kritisko domāšanu ir ļoti svarīgi.”
Šajā mācību priekšmetā viņa skolēniem māca atpazīt viltus ziņas, veidot ziņas pašiem, atrast uzticamus avotus. “Daudz runājam par sociālajiem medijiem, to ietekmi uz jauniešiem, par “klikšķu” lomu šajos medijos,” stāsta V. Ondzule. “Runājam arī par situāciju Ukrainā, kā izvērtēt, kura informācija par karu Ukrainā ir patiesa, bet kuri ir politiskā pasūtījuma raksti.
Mācu arī skolēniem, kā meklēt informāciju zinātniskās pētniecības vai citiem darbiem. Skolēniem ierasts gūglēt un izmantot pirmo atrasto informāciju, kaut daudz jēgpilnāk būtu apmeklēt, piemēram, nacionālās enciklopēdijas vietni.”
Jaunā satura ieviesējs “Skola 2030” šādam mācību priekšmetam nav izstrādājis paraugprogrammu, tāpēc skolotājai daudz jādomā pašai, kā tad nodot skolēniem zināšanas, ko pati ieguvusi kursos.
Vai mūsdienu apstākļos visiem skolēniem nevajadzētu apgūt medijpratību? “Tās elementus jau var iekļaut daudzos mācību priekšmetos. Es ļoti daudz par šo tēmu stāstu arī saviem kolēģiem skolotājiem, lai viņi kaut kripatiņu no medijpratības ieaustu savās stundās,” atbild V. Ondzule.
Kādi ir medijpratības skolotājas novērojumi par informatīvo telpu Latgalē un iedzīvotāju attieksmi pret karu Ukrainā? “Domāju, ka situācija nav tāda, kā mēdz iztēlot. Mums ir daudz inteliģences pārstāvju, kas skatās Latvijas Televīziju, lasa drukāto presi, piedalās dažādos pasākumos. Šiem cilvēkiem nav klapes uz acīm. Viņi ļoti labi izprot situāciju un lielā godā tur latviešu un latgaliešu valodu. Runājot par atbalstu Ukrainai, skolā gatavosim maskēšanās tīklu,” teic V. Ondzule.
“Projekta darbs” arī ir jauns mācību kurss, kas ienācis skolās līdz ar jauno izglītības saturu. 11. klasē jauniešiem jāizstrādā zinātniski pētnieciskais darbs, jaunrades vai sabiedriskā labuma darbs.
“Tas ir ļoti interesanti: tieši šajā mācību kursā var redzēt lielu skolēnu degsmi, negaidītus darba rezultātus.”
Agrāk V. Ondzule Aglonas vidusskolā koordinēja projektu “Esi līderis!”, kura ietvaros skolēni izstrādāja un īstenoja dažādus projektus, kas dod labumu skolai vai apkārtējai sabiedrībai. Piemēram, tapa sienas gleznojums, atpūtas vieta u. c. Tagad šis projekts noslēdzas, jo mācību saturā ieviesta “Uzņēmējdarbība”, kurā skolēni apgūs līdzīgas prasmes kā līdz šim projektā.
“Taču vismīļākais skolā man ir klases audzinātājas darbs,” atzīst V. Ondzule. “Tas ir ļoti atbildīgs, bet, audzinot klasi, ar skolēniem veidojas īpašas attiecības. Ir dažādi kopīgi pasākumi: pārgājieni, nakšņošana skolā un citi, kas ilgi paliek atmiņā.”
Šobrīd gan skolotājai savas audzināmās klases nav, jo nav vairs sajūtas, ka ir spēks un enerģija to darīt par visiem simt procentiem. “Jāatzīst godīgi, ka jaunie skolotāji var izdarīt daudz ko tādu, kas mums, vecākās paaudzes skolotājiem, vairs nav pa spēkam. Es negribētu strādāt, bažījoties, ka varu kaut nedaudz apdalīt bērnus,” teic skolotāja.
Lasīt kļūst stilīgi
Vēstulē teikts, ka Aglonas vidusskolā skolēni ļoti labprāt uzturas bibliotēkā. Jautāju, vai tur viņi tikai pavada laiku vai arī labprāt lasa. “Man ļoti patika, kā viens no skolēniem man nesen pateica par uzturēšanos bibliotēkā: mēs te dzīvojam,” atbild V. Ondzule. “Jau no rītiem mani gaida sākumskolēni, kuri grib ienākt bibliotēkā pirms stundām, un viņi mani sagaida ar saucieniem: bibliotēka nāk!”
Bērni ar V. Ondzuli nāk arī aprunāties, “kad ir sakreņķējušies, kad vajadzīgs padoms”.
Taču arī par lasīšanu pedagoģei ir labas ziņas: “Skolēni sāk lasīt vairāk. Mūsu skolā čaklākie lasītāji ir tieši šā gada pirmklasnieki. Lasīt kļūst stilīgi.”
Viņasprāt, lasīšanas prieku veicina Nacionālās bibliotēkas programma “Bērnu un vecāku žūrija”, kas it īpaši izceļ un iesaka lasīt daļu jaunizdevumu.
