Pārliecībai, ka “visu ražo Ķīnā”, vietējie ražotāji arvien biežāk spēj pretī likt savas preces 3
Ivars Bušmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas uzņēmumi var iegūt no kādas pandēmijas blaknes – “nearshoring”, ko uzņēmēji nepūlas pārtulkot, bet izmantot. Pārliecībai, ka “visu ražo Ķīnā”, vietējie ražotāji arvien biežāk spēj pretī likt savas preces.
Tuvzonas izmantošana
Globālo piegāžu ķēžu pārtrūkšana vai aizkavēšanās likusi Rietumeiropas starptautiskajiem uzņēmumiem pārcelt galaproduktu ražošanai nepieciešamās piegādes arvien tuvāk komplektēšanas vietai. Līdz šim ārpakalpojumu izpildes vietai nebija izšķirošas nozīmes – galvenais bijā lētāk vai tuvāk izejvielu ieguvei.
Taču gan Covid-19 pandēmijas izraisītie preču ražošanas un loģistikas pārrāvumi, gan ASV un Ķīnas tirdzniecības karš, un savā ziņā arī breksits, gan Eiropas institūciju lēmumu pieņēmējiem, gan lielajiem koncerniem licis pārskatīt savas stratēģijas.
“Nearshoring” jeb latviski pareizais termins – “tuvzonas izmantošana” – nozīmē biznesa operācijas pārcelšanu uz tuvāku, ģeogrāfiski aizsniedzamāku valsti. Šī tendence nav Covid-19 izraisīta, jau līdz pandēmijai to pilnā mērā izmanto mūsu tekstilrūpniecība, kad dažādi modes zīmoli kvalitatīvākas modes apģērbu ražošanu pārcēla uz Austrumeiropu. Bet aizvadītais gads radīja tuvzonas izmantošanas otro vilni, kas tā augšā uznesa militāro rūpniecību un IT preču ražošanu.
Kad pavasarī aptrūkās masku un dezinfekcijas līdzekļu un ES bija atkarīga no Ķīnas piegādēm, atklājās, cik Eiropa ir atkarīga no ārpakalpojumiem. Eiropas Komisija jaunajā Eiropas industriālajā stratēģijā pagājušā gada martā prognozēja, ka “2050. gadā pieprasījums pēc izejmateriāliem būs divkāršojies, kas nozīmē, ka Eiropas apgādes drošības palielināšanai ir ļoti svarīgi dažādot ieguves avotus.
Bez kritiski svarīgiem izejmateriāliem nevar iztikt tirgi tādās jomās kā e-mobilitāte, akumulatori, atjaunojamie energoresursi, zāles, aeronautika un astronautika, aizsardzība un digitālie lietojumi.” Eiropas Komisija to īstenošot, nodrošinot 5G tīklu kiberdrošību, pieņemot Rīcības plānu par sinerģijām starp civilo, kosmosa un aizsardzības industriju, jaunu ES zāļu stratēģiju un Kritiski svarīgu izejmateriālu rīcības plānu.
Aizsardzības centrtiece
Latvijas Drošības un aizsardzības industriju federācija (DAIF) rosina Latvijā identificēt kritisko pakalpojumu sniedzējus, drošas piegādes ķēdes veidošanas iespējas un stratēģiskās partnerības sadarbībā ar Aizsardzības ministriju. “DAIF Latvija rosina šos jautājumus daudz konkrētāk iezīmēt arī Nacionālajā industriālajā politikā (NIP), kas apraksta teorētiskas vērtību ķēdes,” norāda Elīna Egle, DAIF valdes priekšsēdētāja.
“NIP ir jāatbild par Latvijas industriālās politikas lomu Eiropas industriālās un stratēģiskās autonomijas stiprināšanā. Kurās nozarēs un sektoros Latvijai ir jāsamazina atkarība no citu valstu piegādātājiem, kādas ir kritiskās tehnoloģijas un izejvielas, kuras ir kritiskās drošības un stratēģiskās jomas.”
Drošības apsvērumi aizsardzības nozarē jau šobrīd lielajos projektos liek veidot drošas piegādes ķēdes ar pasaulē lielākajiem militārajiem ražotājiem, kas nozīmē gan tehnoloģiju pārņemšanu, uzturēšanu, gan komponenšu ražošanu. Tāpēc tādi lieluzņēmumi kā “Lockheed Martin”, “BAE Systems”, “RAFAEL”, “PATRIA”, “SAAB Group”, “Kongsberg” kļūst par DAIF asociētajiem biedriem, tendenci raksturo Egle. Savukārt jau 53 komersanti ir saņēmuši Aizsardzības ministrijas licences un militārā ražotāja sertifikātu.
Elīna Egle aicina Ekonomikas ministriju “sākt plānot ne tikai mūsdienu sabiedrības vajadzībām atbilstošu pirmās nepieciešamības preču piegādi un investīciju piesaisti, lai tās ražotu maksimāli tuvu patērētājiem, bet arī jārūpējas par tās nolikumā minēto “tautsaimniecības darbības nepārtrauktības nodrošināšanu ārkārtas situācijās”.
Tas nozīmē, ka, piemēram, baterijas, čipi, sensori u.c. tiktu ražoti Latvijā, tostarp Rietumeiropas ražotāji varētu pārorientēt ražošanu no Āzijas, vēlētos to attīstīt Latvijā. Šādu pieeju redzu Čehijā, Portugālē, Slovēnijā”.
Tomēr sešas ražojošo un eksportējošo nozaru asociācijas savā vēstulē Saeimas Tautsaimniecības komisijai 23. oktobrī skaidri parādīja, ka ieplānotais 99 miljonu eiro budžets rūpniecisko inovāciju un eksporta aktivitāšu atbalstam septiņu gadu periodā ir nepietiekams, lai sasniegtu eksporta pieaugumu no 18 līdz 27 miljardiem.
Elektronikas klasteris viļņa augšpusē
Viena no jomām, kas, šķiet, ir ieguvusi, ir elektronisko komponenšu ražotāji, kur pasūtījumu apjoms esot audzis, novērojis Latvijas Bankas galvenais ekonomists Uldis Rutkaste. “Manuprāt, elektronikas klasteris ir viena no jomām, ko varētu attīstīt zem ES stratēģiskās neatkarības “lietussarga”,” viņš piebilst.
Lielākā elektronisko komponenšu ražotāja AS “Hansa Matrix” valdes priekšsēdētājs Ilmārs Osmanis arī novērojis jauno IT projektu attīstītāju vēlmi ārpakalpojumus Āzijas vietā izvēlēties Austrumeiropā. Tomēr paša uzņēmuma apgrozījums nav audzis tāpēc. “Nearshoring” procesa augļus varēs manīt pēc gadiem, viņš piezīmē.
Tagad, kad ražošanas process arvien vairāk automatizējas, tā sauktais lētais darbaspēks vairs neietekmē preces gala cenu.
“Pavisam vienkārši: viena robotizēta iekārta maksā, teiksim, divus miljonus eiro, un to darbina viens cilvēks. Strādnieka izmaksas Ķīnā 7 eiro, Latvijā 9 eiro, bet Vācijā 20 eiro stundā, bet mašīnstunda – pieņemsim, 240 eiro,” elektroniskās ražošanas ābeci man pasniedza viens no ražošanas uzņēmumu vadītājiem. Tādējādi tuvzonas izmantošana jeb, kā man gribētos teikt vēl īsāk, tuvpakalpojums kļūst arvien pievilcīgāks pasūtītājam, ja tas ir vienā laika zonā, viegli attransportējams un ja uzņēmēji var runāt vienā valodā, bez kultūras atšķirībām.
