Ražosim vai pastāvēsim kājās? Mežu nozare vairāk cietusi no lēmumu pieņēmējiem nekā no paša vīrusa 10
Ingrīda Mičāne, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Trīsreiz pārspļaujot pār kreiso plecu, var teikt, ka pandēmija samērā maz ietekmējusi meža nozari saslimstības ziņā – lai gan bija atsevišķi uzņēmumi, kam bija uz laiku jāaptur ražošana, tomēr nozare kopumā vairāk cietusi no lēmumu pieņēmējiem nekā no paša vīrusa,” tā aizejošo gadu raksturo Latvijas Neatkarīgo mežizstrādātāju asociācijas un Latvijas Kokapstrādātāju un eksportētāju asociācijas izpilddirektors Artūrs Bukonts.
Mājsēde palielina kokmateriālu pieprasījumu
Artūrs Bukonts norāda, ka globālā mājsēde deva pozitīvu stimulu koksnes būvmateriālu pieprasījumam, kas kombinācijā ar norisēm pasaules tirgos Latvijas meža nozarei 2021. gadā ļāva pārtrumpot iepriekšējos rekordus ar vairāk nekā trīs miljardu eiro eksporta vērtību.
Tikmēr lielākās neskaidrības uzņēmējiem radīja mainīgie normatīvie akti par epidemioloģiskās drošības prasībām. Vēl mainīgāki bija valdības publiskie paziņojumi par pieņemtajiem lēmumiem, kas bieži vien jau nākamajā sēdē sagrozīti pretējā virzienā.
Bet arī tas nebūtu tik traki, ja vien nekonsekvenci regulāri nepavadītu loģikas trūkums – tas būtiski apgrūtināja nozares organizāciju darbu, šos lēmumus skaidrojot.
“Protams, darba devējiem jāiesaistās, lai kopīgi šo laiku pārvarētu, tomēr gada otrās puses lēmumi praktiski visu atbildību par vīrusa ierobežošanu un vakcinācijas tempa kāpināšanu pārnesa uz uzņēmēju pleciem.
No 15. decembra klātienē strādājošajiem jābūt ar sertifikātu. Loģisks bija uzņēmēju jautājums – ja nodrošinām, ka meža mašīnu operators darba laikā nesatiek nevienu kolēģi, kādā veidā viņa radītais drauds epidemioloģiskajai drošībai ir lielāks nekā grāmatvedim, kurš strādā no mājām?
Atbilde nesekoja, bet Valsts darba inspekcija norādīja – darbs klātienē nozīmē darba pienākumu veikšanu ārpus mājas jebkādā vidē – ārtelpās, autovadītāja kabīnē, atsevišķā norobežotā telpā u. tml.
Tātad stāsts nav bijis par izplatības ierobežošanu, bet gan vakcinācijas aptveres palielināšanu, kas, protams, ir būtiski, lai novērstu veselības sistēmas pārslodzi. Tad tā arī tas bija jāpasaka, nevis jāmaldina ar klātienes un attālinātā darba dalījumu,” spriež A. Bukonts.
Nelegālie pieaugs
Viņaprāt, nesertificēto darbinieku kontrolei valsts institūcijām papildu resursu nebūs, līdz ar to zaudētāji būs uzņēmumi, kas, godprātīgi pildot prasības, pārtraukuši darba attiecības ar tiem aroda meistariem, kas kategoriski iestājas pret vakcināciju.
“Meža nozarē tas nozīmē, ka cīņā ar ēnu ekonomiku tiekam atsviesti pāris gadu atpakaļ, jo ir darboņi, kas šos speciālistus pārpērk, solot darbu bez sertifikāta, un visticamāk, ka tam komplektā nāk arī alga aploksnē. Neviens valdībā šo tēmu nav pat sadūšojies pieminēt, kur nu vēl risināt.
Jā, šādu negodprātīgu uzņēmēju nav daudz, bet, tā kā kvalificētu speciālistu trūkst (mežsaimniecībā, kokapstrādē un mēbeļu ražošanā 2027. gadā Ekonomikas ministrija prognozē 4000 speciālistu trūkumu), katra kokapstrādes iekārtu vai meža mašīnu operatora zaudējums uzņēmumam ir sāpīgs,” saka A. Bukonts.
Viņš arī atgādina, ka gada vidū veiktā aptauja norādījusi uz smagu darbaspēka iztrūkumu, kas ar samērā labiem koksnes sortimentu līmeņiem koklaukumos un izcilu pieprasījumu no klientu puses daudziem kokapstrādes uzņēmumiem lika secināt – nauda zemē mētājas, bet nav roku, kas to paceltu.
“Pagājušā gada nodarbinātības statistikā redzam netipisku ainu – pēkšņi pazuduši 20 000 bezdarbnieku un tikpat darba ņēmēju. Neatbildēts paliek jautājums – vai pandēmija un obligātā vakcinācija 40 000 cilvēku ir aizdzinusi ēnu ekonomikā un emigrācijā?”
Apkures rēķins paslēpjas baļķa cenā
Līdzīgi kā visās citās nozarēs, arī kokrūpniekiem gada izskaņa nāca ar drudzi enerģētikas tirgū. Kokapstrādes procesi cieši saistīti ar jaudīgu elektroiekārtu izmantošanu, līdz ar to pašizmaksā šī daļa sasniedz 5–8%.
“Daļa uzņēmumu paglābās no mežonīga izmaksu pieauguma, jo bija noslēguši ilgtermiņa sadarbības līgumus ar elektroenerģijas piegādātājiem. Tiesa – ne visiem šie līgumi bija glābiņš, īpaši, ja piegādātājs bija “Latvenergo”, kas ar pāris aprēķiniem secināja, ka līguma laušana iznāk lētāk nekā piegāžu turpināšana par iepriekš fiksēto cenu.
No vienas puses, nozari no nelaimes paglāba neatkarība no fosilā kurināmā – ar siltumenerģiju uzņēmumi bieži sevi apgādā paši, bet tas nozīmē, ka apkures rēķins pašizmaksā ir vienkārši paslēpies baļķa cenā, kas it nemaz nav kļuvis lētāks.
No šīs situācijas izejas tikai dažas – kāpināt produktivitāti, vienoties ar klientiem par cenu pieaugumu vai “noēst taukus”, ja tādi ir.
Visticamāk, jākombinē visi varianti, jo neviens nav no gumijas. Turklāt pirmais vēl prasa laiku un investīcijas, un ne jau tikai enerģijas cenu kāpums ir jāsagremo. Viens no būtiskajiem jautājumiem, atgādinu, ir kārtējais haoss valdībā – kā izrādās, mēs šādas situācijas neesam pat teorētiski paredzējuši un plāns, ko tad darīt, ir jārada “post factum”.”
Būtiski, ka arī nākamajos gados Latvijas labklājība būs atkarīga no meža nozares. Vai tas būtu Zaļais kurss, bioloģiskās daudzveidības stratēģija vai klimata glābšanas plāni – mežsaimniecībai un kokapstrādei ir viena no centrālajām lomām. Tomēr viss būs atkarīgs no tā, vai mācēsim šīs iespējas izmantot, spriež A. Bukonts, saskatot analoģijas ar svarīgā mēbeļu galdniecības izstrādājuma – krēsla – tapšanu.
“Te mums ir trīs izvēles. Pirmā – krēslu ražojam no plastmasas (var, bet nāk par sliktu klimatam un dabai), otrā – no koka (nu jau labāk klimatam un dabai, bet ar nosacījumu, ka esam rūpīgi savas zemes saimnieki). Un trešā – pastāvēsim kājās (vislabāk klimatam un dabai).
Līdz ar to, ja sēdētgribētāju kļūst aizvien vairāk un viņi vienlaikus vēlas būt iespējami draudzīgāki dabai un mazināt klimata pārmaiņas, tomēr ir zināmā mērā egoisti un kājās pārāk ilgi stāvēt nevēlas, mums ir jāizvēlas koka krēsls. Te arī jāuzdod jautājums lēmumu pieņēmējiem – latvietis būs tas, kurš koka krēslu saražos, vai tas, kuram liks pastāvēt kājās?”
Publikācija tapusi sadarbībā ar Meža attīstības fondu.
