“Mēs Amerikā nejūtam kovida klātbūtni. Par to vairs nedomā.” Saruna ar profesoru Bertramu Zariņu 27
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Starp priekšvēlēšanu laika debatēm tikpat kā netika pamanīts, ka Rīgā pulcējušies latviešu ārsti, zobārsti un citu medicīnas jomu speciālisti no vairākām valstīm, lai septembra nogalē tiktos 9. Latvijas ārstu kongresā.
Daudzi mediķi atzina, ka kongress savā vērienā un satura bagātībā bijis izcils notikums. Arī tādēļ, ka šogad 75. gadadienu atzīmē Latviešu ārstu un zobārstu apvienība, kuru 1947. gadā izveidoja toreizējie trimdas ārsti.
Delegātu vidū bija arī Bertrams Zariņš, Hārvarda universitātes Masačūsetsas galvenās slimnīcas sporta medicīnas un ortopēdijas profesors. Pēc kongresa ar viņu tikos saviesīgā mediķu sarīkojumā P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā.
Latvijas Medicīnas fonds, kuram esat līdzdibinātājs un kurš palīdz jaunajiem ārstiem iegūt ārvalstu pieredzi, tagad sniedz palīdzīgu roku arī ukraiņiem. Cik plašs ir šis atbalsts?
B. Zariņš: Esam finansiāli atbalstījuši Ukrainas mediķus, kuri strādā Latvijas ārstniecības iestādēs. Katram no simt desmit mediķiem piešķīrām tūkstoš eiro, kas kopsummā ir 110 tūkstoši eiro.
Ukrainas aizstāvjiem nosūtījām ekipētu neatliekamās medicīniskās palīdzības mašīnu, finansiāli atbalstījām ievainoto Ukrainas karavīru transportēšanu uz Latviju, kā arī Latvijas ķirurgus, kuri strādā Ukrainā. Par to esam saņēmuši ne vienu vien pateicības vēstuli.
Kā Amerikā uztver karu Ukrainā?
Amerikāņi ļoti atbalsta Ukrainu un vēlas palīdzēt. Par labu Krievijai televīzijā tikpat kā neko neredz un nedzird. Neesmu dzirdējis, ka kāds sūdzētos, ka Amerika par daudz naudas tērē, lai palīdzētu atbrīvot Ukrainu no Krievijas armijas okupantiem.
Domāju, ka būs grūti, jo Krievija negribēs padoties – Putinam ir vienalga, cik Krievijas karavīru iet un ies bojā Ukrainā.
Es negribētu apgalvot, ka ASV prezidents Baidens ir mans iecienītākais politiķis, bet es ļoti apbrīnoju viņu par to, ka viņš spēj tik daudz paveikt Ukrainas labā. Karš Ukrainā ir tālu projām no Amerikas, un tas neskar mūsu ikdienas dzīvi tik dziļi kā Latvijā.
Tomēr amerikāņi atbalsta Ukrainu, kaut arī nedomā katru dienu par karadarbību, kā tas ir Latvijā vai citās Ukrainai tuvējās valstīs.
Jūsu dibinātais fonds kopš deviņdesmito gadu sākuma piešķir stipendijas jaunajiem ārstiem zināšanu papildināšanai ārvalstu medicīnas klīnikās. Cik šo stipendiju ir saņēmuši?
Fondam ir 64 stipendiāti, kuriem bijusi šī lieliskā iespēja iemācīties ko jaunu citu valstu klīnikās un to atvest uz Latviju. Viena caurmēra stipendija ir apmēram seši tūkstoši dolāru, un katru gadu ir četri līdz seši stipendiāti.
Šo fondu nodibinājām pēc tam, kad Latvija bija atguvusi neatkarību, un sākumā tam bija nedaudz cits virziens. Latvijā ļoti trūka medikamentu, tāpēc palīdzējām šajā jomā.
Latvijā medicīna izskatījās diezgan primitīva, instrumenti bija nolietoti, veci un bija jāpalīdz uzlabot šo stāvokli.
Tikai vēlāk, kad Latvija nostabilizējās, sākām palīdzēt izglītības veicināšanā pasaules līmenī. Pirmais stipendiāts bija traumatologs Valdis Zatlers artroskopijā, otrais bija asinsvadu ķirurgs Dainis Krieviņš.
Jaunie ārsti ir mācījušies gan Līvenes universitātes slimnīcas staru terapijas nodaļā Beļģijā, Itālijā papildinājuši savas zināšanas nieru un aknu aizstājējterapijā, ieguvuši pieredzi Nacionālajā neiroloģijas un neiroķirurģijas slimnīcā Apvienotajā Karalistē, Londonā, Groningenas universitātes medicīnas centrā Nīderlandē un citur.
Savukārt tiem jauniešiem, kuri dzīvo un mācās medicīnu universitātēs, koledžās un medicīnas skolās ārpus Latvijas, ir iespēja ar fonda finansiālu palīdzību gūt praktisku pieredzi Latvijas medicīnas iestādēs.
Latvijā mediķu vidū pastāv tāds uzskats, ka ir zināms vecums, kad skalpelis ir jāliek malā. Vaicāšu jums kā ortopēdijas ķirurgam, kā jums šķiet, kad tas būtu jādara?
Piemēram, es beidzu operēt un ārstēt ceļu un plecu locītavas, kad sākās kovida uzbrukums. Pandēmijas laikā slimnīcā nefunkcionēja operāciju zāles, tāpēc biju spiests atstāt slimnīcu.
Medicīnas klīnikā, kurā strādāju, tika ārstēti vienīgi kovida pacienti. Arī pats saslimu, tomēr viegli, jo biju četras reizes vakcinējies.
Es pieradu pie jaunās dzīves, nodomāju, ka nav nemaz tik slikti dzīvot mājās, un vairs neatgriezos slimnīcā.
Tā gan nav, ka absolūti neko vairs nedaru – joprojām esmu aktīvs – mācu studentus un rakstu grāmatu.
Tagad cilvēki ir vakcinējušies un daudzi izslimojuši, un mēs Amerikā nejūtam kovida klātbūtni. Var teikt, ka Amerikā par kovidu vairs nedomā.
Par ko būs jūsu grāmata?
Kopā ar kolēģi no Polijas rakstām par ceļa locītavas anatomiju. Diemžēl jāatzīst, ka ārstu anatomijas zināšanas nav pietiekamas, visas ceļgala operācijas notiek, izmantojot artroskopu, un ārstiem nav vajadzības izmantot savas anatomijas zināšanas.
Bet, ja gadās pacients, kuram, piemēram, avarējot ar motociklu, ir vaļējs ceļgala bojājums, ķirurgiem ir vajadzīgas anatomijas zināšanas, kuras viņi ir piemirsuši.
Medicīnas studenti iegūst daudz zināšanu, kas ir ārpus anatomijas, bet pašu anatomiju viņiem maz māca. Hārvarda universitātē, kur es lasu lekcijas ortopēdijā, mācību laboratorijā uz katru miruša cilvēka ķermeni ir četri studenti – divi iemācās ceļgala anatomiju, bet pārējie divi rokas anatomiju. Ceru, ka topošā grāmata palīdzēs atsvaidzināt un labāk apgūt anatomiju.
Jums ir arī ķīmiķa diploms. Vai, pirms kļuvāt par ārstu, jums bija citi plāni?
Tiesa, man ir koledžā iegūts bakalaura grāds ķīmijā. Amerikā medicīnu nevar studēt tūlīt pēc vidusskolas, kā tas ir Latvijā. Pirms tam ir jāiegūst bakalaura grāds vienalga kādā specialitātē, kas nav medicīna.
Lai uzsāktu medicīnas studijas, jābūt vismaz nelielai dzīves pieredzei un briedumam. Turklāt, lai kļūtu par medicīnas studentu, ir jāiztur ļoti liels konkurss.
Agrāk gandrīz katru gadu braucāt uz Latviju, lai veiktu kādu operāciju. Kā ir tagad?
1989. gadā atvedu artroskopus un iemācīju ārstus ar tiem rīkoties. Šurp lidoju gandrīz katru gadu, lai palīdzētu apgūt šo jauno metodi. Agrāk, kad bija ceļu ievainojumi, bija jāveic liela operācija, bet tagad to var izdarīt ar mazu instrumentu, tādu kā salmiņu, ļoti saudzīgi.
Jau aizritējuši diezgan daudz gadu, kā šīs operācijas Latvijā notiek pasaules līmenī, un man vairs nav šeit ko mācīt.
Atceros, ka viena no manām pirmajām operācijām Latvijā bija 1989. gadā, kad biju šurp atlidojis, lai organizētu pirmo Pasaules latviešu ārstu kongresu. Kad sāku interesēties par tā norises vietu, mani Rīgā aizveda uz Kongresu namu, kur kādā telpā bija izkārti Ļeņina un Staļina portreti.
Tas bija nepieņemami, tāpēc lūdzu, lai ierāda citas telpas. Tā nokļuvu Sporta pilī. Liktenīgi, ka par Sporta pili atbildīgās dāmas vīram bija gadījusies nelaime – trauma celī. Es to izoperēju, un viņa atvēlēja pils telpas kongresa rīkošanai. Taču vajadzēja saņemt atļauju arī no valdības.
Traumatologam Viktoram Kalnbērzam bija plašas pazīšanās, un viņam radās ideja nokļūt pie toreizējā valdības vadītāja Edvīna Breša ar toreizējā kultūras ministra Raimonda Paula biroja starpniecību, jo tam ar Ministru Padomes priekšsēdētāju bija tiešie telefona sakari. Sākumā Bresis šaubījās, bet beigās atļāva. Kongress izvērtās par nacionāli patriotisku pasākumu, kas bija noorganizēts vislabākajā līmenī.
Vaicāšu jums kā pieredzējušam ortopēdam – kāpēc tik daudziem Latvijas iedzīvotājiem ir nepieciešamas ceļu locītavu operācijas? Mums ir garas rindas, un tā vajadzība arvien pieaug.
Agrāk, kad bija jāatver celis, daudzi negribēja tik plašu operāciju, bet tagad, kad to var izdarīt daudz saudzīgāk, daudzi piesakās. Vecumā meniski ieplīst, ieķeras, un to tagad var viegli izārstēt.
Manuprāt, te liela nozīme ir arī iedzimtībai. Skandināvijā un Baltijā daudz vairāk slimo ar artrītu nekā siltajās zemēs. Joprojām nav skaidras atbildes, kāpēc tas tā notiek.
Jūs, būdams sporta ārsts, esat ārstējis gan Amerikas hokejistus, gan futbolistus. Tās traumas nereti paliek uz mūžu. Vai jums nav viņu žēl?
Sevišķi futbolisti gūst ļoti daudz ievainojumu. Katrā spēlē ir apmēram divi spēlētāji, kuri nākamajā nedēļā nespēlē traumu dēļ. Ceļu un plecu locītavu traumas ir vienas no biežākajām. Kad sportists ir jauns, viņš par to nedomā. Es arī to darītu, ja es būtu varējis – sasniegumi sportā atvirza no domām par to, kas būs vēlāk.
Atceros, ka jūs stāstījāt par saviem pirmajiem iespaidiem, iebraucot Rīgā tālajos 80. gados. Viss bijis tumšs, visur krieviski uzraksti. Tikai vienā veikalā ieraudzījāt uzrakstu latviešu valodā “Piens”. Tagad esam iebraukuši otrā grāvī – tūrists Rīgā īsti nevar saprast, kādā valstī viņš atrodas, jo latviskie veikalu nosaukumi un citi uzraksti pazūd anglisko nosaukumu vidū. Vai esat to pamanījis?
Kuri ir labāki – krieviskie vai angliskie? (Smaida.)
Man ir divi dēli, sieva ir latviete, un mēs mājās runājam latviski. Reizēm, kad es sajaucu angļu un latviešu vārdus, dēli man pārmet, ka nerunāju pareizi.
Nesen atbrīvojāmies no Rīgas centrālā padomju simbola. Atbrīvošanās no citiem okupācijas simboliem visā Latvijā jānotiek līdz 15. novembrim. Vai jūs nemulsināja, ka visus šos daudzos gadus Pārdaugavas piemineklis “atbrīvotājiem” bija neaizskarams?
Protams, ka bija dīvaini. Bet, atbraucot uz Latviju, vēlos šeit pozitīvi darboties un negribu kritizēt to, kas te notiek. Es raugos uz to labāko, nevis sliktāko. Neko daudz nezinu par Latvijas politiku un, pat ja zinātu, neizteiktos.
