Juris Lorencs: Raudošais ierocis pie Eiropas durvīm 5
Manā grāmatplauktā ir kāda šķietami bezcerīgi novecojusi grāmata – “Lonely Planet” Sīrijas ceļvedis, 1999. gada izdevums. Šķiet, to iegādājos 2000. gadā. Iztēlojoties gaidāmo ceļojumu pa šo Tuvo Austrumu zemi, es dažkārt ielūkojos grāmatas lappusēs.
Biju pat izplānojis, kā līdz tai aizkļūt, lai ceļš būtu interesantāks – vispirms no Rīgas aizlidot uz Stambulu, un tad ar satiksmes autobusu doties uz Turcijas pilsētu Hataju, kādreizējo Antiohiju, vienu no kristietības šūpuļiem. No šīs pilsētas līdz Sīrijai ir vien divdesmit kilometri”. Pavisam netālu, robežas otrā pusē, atrodas pilsētas ar romantiskiem nosaukumiem – Latāķija, Alepo, Idliba.
Es vienmēr atliku šo ceļojumu ar domu, ka gan jau paspēšu. Bet žēl. Uz Sīriju laikam tik drīz neiznāks aizbraukt.
Senā Alepo guļ drupās. Bet Idlibā pašreiz norisinās humanitāra katastrofa, vērotājam no malas grūti izprotams konflikts, kurā iesaistīta Sīrijas valdība, Krievija, Turcija un, iespējams, vēl kādas kaujinieku grupas.
Lielākie cietēji – mierīgie iedzīvotāji. Sakustējusies kārtējā cilvēku lavīna. Tā devusies Turcijas virzienā, kur nometnēs jau uzturas 3,7 miljoni bēgļu.
Daļa no viņiem, Turcijas varas iestāžu iedrošināti, šajās dienās devušies Eiropas virzienā.
Mediji ziņo, ka Idlibas reģionu patlaban gatavojoties pamest vēl miljons cilvēku. Viņu mērķis – vispirms Turcija, tad Eiropa. Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs izteicies, ka migrācija tiek izmantota kā ierocis. Kā tas iespējams? Kādu kaitējumu Eiropai var nodarīt izvārguši, izmisuši, raudoši cilvēki, kuri lielā skaitā klauvē pie Eiropas (konkrētāk – pie Grieķijas un Bulgārijas) durvīm.
Atbilde ir visai vienkārša – Eiropa pašreizējā brīdī nav gatava jaunu bēgļu ienākšanai.
Tā ir pārāk vāja un ievainojama, ko vēl vairāk pastiprina bīstami un neprognozējami izaicinājumi – breksits, vārgā saimnieciskā konjunktūra, koronavīrusa epidēmija. Tomēr vislielākās briesmas slēpjas iespējamā kontinenta politiskā destabilizācijā, kas beigu beigās var novest pie ES sabrukuma.
Liekas neticami. Bet kurš 1986. gadā prognozēja, ka pēc pieciem gadiem līdzīgi kāršu namiņam sabruks PSRS? Ka vienotā valūta – rublis – pārvērtīsies par makulatūru?
Lūk, kā tas strādā Vācijas piemērā. Latvijā mēs bēgļu krīzi nejūtam. Mēs viņiem neesam interesanti – tāla, ne pārāk turīga un ne visai draudzīga zeme Eiropas ziemeļos. Bēgļu lolotais mērķis ir bagātā un iecietīgā Vācija. Daudziem vēl prātā kancleres Angelas Merkeles 2015. gadā izteiktie vārdi: “Wir shaffen das” – “Mēs tiksim ar to galā”. Jā, tolaik cilvēki tika paēdināti, izmitināti, daudzi iekārtoti darbā, pat apguvuši vācu valodu.
Bet vai viņi kļuva par vāciešiem šī vārda vistiešākajā, etniskajā nozīmē? Protams, ne.
Patlaban Vācijā notiekošo procesu var apzīmēt ar vārdiem “aizstājošā migrācija”. Lēni, bet neatlaidīgi jau gadus piecdesmit tā maina Vācijas etnisko karti. Līdzīgi procesi okupācijas gados risinājās Baltijas valstīs. Ne visi vācieši vēlas ar to samierināties, un seko atbildes reakcija – partijas “Alternatīva Vācijai” nostiprināšanās. Pārējo politisko spēku nevēlēšanās sastrādāties ar šo politisko spēku jau paralizējusi Tīringenes federālo zemi, vājinājusi Vācijas koalīcijas valdību Berlīnē un līdz ar to netieši arī visu ES.
Tā neaizsargātie bēgļi paši pret savu gribu kļuvuši par ieroci, ar kuru Putins un Erdogans var viegli šantažēt Eiropu – gan saimnieciski, gan politiski.
No šāda viedokļa raugoties, Eiropai vajadzētu pateikt stingru “nē” jaunu bēgļu uzņemšanai. Jautājums ir, lūk, par ko – vai tā ir spējīga uz to fiziski un morāli. Diemžēl Rietumi kopumā kļuvuši par upuri savam vājumam, neizlēmībai un dubultstandartiem. Tiem nepietika spēka un izlēmības pašiem ieviest savu kārtību Sīrijā, kā to izdarīja savulaik ASV vadītā koalīcija Irākā 2003. gadā.
Vienlaikus ticis darīts viss iespējamais, lai vājinātu Asada režīmu. Sīrija ilgus gadus bija iekļauta “autoritāro”, “nedemokrātisko” un “neizdevušos” valstu listē, kuru nepieciešams “demokratizēt”. Kad “arābu pavasaris” 2011. gadā beidzot tiešām pārsviedās arī uz Sīriju, daudzi priecīgi aplaudēja.
Un te vietā ir teiciens – gribējām, kā labāk, iznāca kā parasti.
Sīrija ieslīga pilsoņu karā, vienlaikus kļūstot par ārējas agresijas upuri. Sekas – humanitāra traģēdija, kuras rūgtos augļus plūcam joprojām. Seko mūžīgais un faktiski neatbildamais jautājums: vai demokrātija ir to vērta, lai par to maksātu ar nevainīgu cilvēku ciešanām, asarām, pat asinīm? Protams, Asada režīms bija un ir nedemokrātisks, pat brutāls. Tomēr tas ir daudz cilvēcīgāks nekā ciešais Rietumu sabiedrotais Saūda Arābija, kur darbojas šariāta likumi, tirgus laukumos cērt rokas, galvas, nomētā ar akmeņiem un kas pie sevis nav uzņēmusi nevienu (!) Sīrijas bēgli.
Ko darīt? Izskatās, ka Eiropai nav citas izvēles kā vien sargāt savas robežas un vienlaikus atbalstīt daudzmaz uzticamo partneri šajā reģionā – NATO valsti Turciju.
Pašreizējā situācijā tā ir vienīgā iespējamā alternatīva. Starp citu, es vēl nezaudēju cerību, ka mans Sīrijas ceļvedis tomēr reiz izrādīsies noderīgs. Tikai pilsētu kartes gan laikam būs jāpērk jaunas. Pārāk daudz drupu.
