Iepazīšanās – brālis ar avīzi rokās, māsa uzreiz gatava mīļoties 2
Nākamajā dienā pēc sarunas ministrijā, ģimene devās uz bērnu namu, tepat Rīgā, kādā mikrorajonā. Līga atzīst, ka tik uztraukusies vēl nebija bijusi. Brālis ievests tāds svarīgs – ar avīzi rokās, viņš bijis nedaudz atturīgāks, bet mazā māsa tūliņ atradusi iespēju ierāpties klēpī. “Uzreiz nekāds klikšķis nebija, kā citi stāsta: “Ieraudzīju, uzreiz iemīlēju, sapratu, ka tas ir mans”. Nē, es kaut kā uzreiz viņus neasociēju ar sevi, bet bērni bija ļoti atvērti, kā jau visi mazie šajā vecumā. Protams, bija arī satraukums par lēmumu,” atceras Līga.
Pēc pirmās iepazīšanās ģimene uz bērnu namu brauca katru dienu, veda bērniem saldumus un augļus, rotaļājās ar viņiem nojumītē, aizveda uz bērnu namu arī vecvecākus, lai iepazītos. Izprasīja atļauju, lai bērnus paņemtu ārpus bērnu nama. Pabija zoodārzā. Ciemošanās ilga nedēļu, kad ģimene lūdza bāriņtiesu lemt par adopcijas procesa uzsākšanu. Līga vēlreiz atgādina, ka “nav jau veikals”, viņiem bērni bija piedāvāti, viņi bija gaidījuši, kad varēs kādu mīlēt, un jautājums – jā vai nē šiem bērniem, netika apspriests.
Bērni un vecāki iepazinās pirms Jāņiem, bet jau 9. jūlijā visi – jau četratā – brauca mājās. Kamēr notika ciemošanās, ģimene iekārtoja bērnistabu. “Mums jau nebija kā citiem, tu gaidi deviņus mēnešus, pērc zīdainītim lietiņas, mums nekā nebija un bija jādomā, kas nepieciešams,” stāsta Līga.
Raudāt bez skaņas un pazīt tikai kaķi un balodi
Līga stāsta, ka mūsdienās bērnu namos vide ir sakārtota – viss skaisti izremontēts, pieejamas pērļu vannas, rotaļlietu kaudzes, moderni rotaļu laukumi ārā, viss it kā ir, bet trūkst paša galvenā – mīļuma, pieskārienu, sarunu. “Iedomājies, tev mājās stāv mazs bērns un raud bez skaņas. Tas viss ir no turienes, jo nevar iestādē pievērsties katram bērnam – aprūpētāju ir par maz. Mūsu brālis, kuram augustā svinējām trešo dzimšanas dienu, pazina tikai kaķi un balodi, vairāk nevienu dzīvnieku vai putnu.
Visus pieaugušos viņš sauca par tantēm, jo bērnu namā ir tipisks sieviešu kolektīvs. Viņi taču ārpus bērnu nama un pagalma nekad nebija bijuši. Brālis paniski baidījās no mušām, no visiem kukaiņiem,” par to, kā bērni ieradās ģimenē, stāsta Līga. Un turpina Lauris: “Ja tur guļ gultiņās desmit zīdaiņi, bet aukle ir viena. Viņas tā arī sacīja, ka bērnus nemaz neņem rokās vai klēpī, nepieradina, jo nevienam jau nav laika un spēka viņus auklēt.
Un skaidrs, ka ne jau aukles vainīgas, bet pati bērnu aprūpei nepiemērotā kolektīvā vide.” “Un konsekvences tam visam, protams, ir jūtamas,” tā Līga.
Roberts, ierodoties jaunajās mājās, runājis ļoti maz, burtiski dažus vārdus. Līga secina, ka arī tas ir no bērnu nama dzīves, jo grūti iemācīties runāt, dzīvojot ierobežotā vidē un bez uzticības pilnām attiecībām ar vienu pieaugušo. “Tas ir tāds mazu bērnu cietumiņš,” par bērnu namu izsakās Līga, tūliņ pat norādot, ka ne jau darbinieki pie tā vainīgi, bet visa mūsu sistēma.
Tieši tas pats attiecināms uz laiku, kad adoptētie bērni nonāk jaunajā ģimenē. Līga, lai būtu iespējami vairāk kopā ar bērniem, paņēma bezalgas atvaļinājumu, Laurim bija iespēja vairāk strādāt attālināti no biroja. “Valsts nav sakārtojusi šo jautājumu par bērnu kopšanas pabalstiem, kad adoptē bērnu. Adoptētāja pabalsts pienākas aptuveni pēc gada, kad noslēgusies pirmsadopcijas aprūpe un tiesa ir pieņēmusi lēmumu par adopciju. Labi, mums bija tādas finansiālas iespējas, ka es varēju nestrādāt, bet, vai tas iedrošina citas ģimenes? Es taču nevaru adoptēt bērnus un tūlīt pat paņemt aukli vai sūtīt uz dārziņu, atkal viņus pametot. Šī nesakārtotā lieta sašaurina adoptētāju loku, lai gan esmu dzirdējusi, ka Labklājības ministrijā top kaut kādi uzlabojumi šajā jautājumā, bet tam jau atkal nepieciešamas finanses, kuru nav. Bet jāņem vērā, ka Latvijā ir vairāk kā pusotrs tūkstotis bērnu, kuri vēl aizvien dzīvo bērnu namos un, kuriem dzīves ar to tiek sabojātas. Ja reiz valsts adopciju ir definējusi kā prioritāru aprūpes formu bērniem, kuri zaudējuši savas bioloģiskās ģimenes, tad jau arī formālos procesus vajadzētu sakārtot atbilstoši,” rosinot valsti domāt par minēto jautājumu, uzsver Līga.
Bērniem bija doti slāvu izcelsmes vārdi, tādēļ Lauris ar Līgu lūdza tiesai atļaut bērniem vārdus un uzvārdu nomainīt, kam tiesa arī neiebilda. Ģimene bērnus vēlas nokristīt, un tad kristību apliecībā ierakstīt arī viņu īstos vārdus. “Pieļauju, ka vārdus bērniem devusi bioloģiskā māte, tad lai viņiem arī ir šie vārdi. Izaugs, paši izdomās, kā rīkoties. Tāpat adopcijas procesā tiek mainīta bērna personas koda otrā daļa,” stāsta Līga.
Līga zina bērnu bioloģiskās mātes dzīves stāstu. “Es viņu nenosodu, jo to, ko šī sieviete ir piedzīvojusi, nenovēlu nevienam. Mums nav tiesību nosodīt. Ja bērni gribēs, es viņiem palīdzēšu sameklēt īsto mammu, lai gan pati neesmu gatava meklēt kontaktus ar viņu,” atzīst Līga.
Bērni Līgu un Lauri sauc par mammu un tēti, lai gan viņi zina, ka abi nav bioloģiskie vecāki vai runājot bērnu valodā, “viņi ir izauguši citas mammas puncītī”. “Mēs nolēmām, ka bērniem neslēpsim patiesību jau no pirmās dienas. Māsa bērnu namu vairs neatceras, bet brālim ir tikai dažas atmiņas, kaut kādi fragmenti par rotaļu laukumu un matu griešanu ar mašīnīti. Viņi man ir vaicājuši, kāpēc mēs viņus tur atstājām tik ilgi. Mēs bērnu namu saucam par bērnudārzu, kur paliek arī pa nakti. Tad es stāstu, ka mēs viņus tur neatstājām, bet viņi tur dzīvoja un mēs viņus satikām vēlāk, ka viņus ilgi meklējām. Un citreiz ir tā, ka tu vienreiz izstāsti to stāstu, un tad viņi prasa, lai stāstu vēl un vēl. Viņi grib atkārtoti dzirdēt, ka mēs viņus meklējām satikām un atvedām mājās,” smaidot stāsta Līga.
Lauris atklāti arī atstāsta epizodes par reizēm, kad ģimenē sanāk kādi kašķi. Tad brālis, kuram tagad ir seši gadi, dusmās paziņo, ka ies dzīvot pie otrās mammas. Un šādās reizēs, pēc Līgas teiktā, “jāraugās, lai paši emocionāli neuzvelkamies”. Viņi bērniem neko sliktu par mammu nestāsta, un saprot, ka vienu dienu var pienākt brīdis, kad viņi gribēs viņu satikt. “Mēs esam atklāti, un viņi zinās tās savas ģimenes vēsturi, taču mēs veidojam mūsu kopīgo,” tā Līga.
