Raudāt bez skaņas prot tikai bērnu nama mazuļi. Kādas ģimenes adopcijas stāsts 2
Raksta autore: Aija Rutka, Calis.lv
Raudāt bez skaņas, jo neviens tāpat nenāks klāt, trīs gadu vecumā pazīt tikai kaķi un balodi, paniski baidīties no kukaiņiem un visus pieaugušos saukt par tantēm, – tādi pirms nedaudz vairāk kā trīs gadiem bija Roberts un Sofija. Viņi ir brālis un māsa, kuri dzīves pirmos gadus pavadīja bērnu namā, un tās ir “prasmes”, kas tur gūtas. Tādus viņus mājās atveda Lauris un Līga, ģimene, kura gadiem ilgi neveiksmīgi mēģināja tikt pie saviem bērniem. Robertam un Sofijai dzīves loterijā tika izvilkta laimīgā loze, jo Laurim un Līgai sirdī un galvā bija tik daudz mīlestības, lai to sniegtu kādam, kurš to dzīvē vispār nav baudījis.
Šis ir stāsts par adopciju. Visiem iesaistītajiem personāžiem vārdi ir mainīti. Lauris un Līga lūdza iespēju palikt anonīmiem, viņiem tam bija vairāki apsvērumi, un tas arī tiek respektēts. Pirms sarunas Līga man savā mobilajā tālrunī parāda abu bērnu fotogrāfijas, lai, kā viņa pati saka, man būtu priekšstats, par ko mēs sarunāsimies. Ļoti jauki bērni – actiņās mirdz prieks, “sapucēti” un starojoši, man pat šķiet, ka nedaudz līdzīgi saviem jauniegūtajiem vecākiem.
No idejas līdz darīšanai
Uz sarunu norunātajā vietā ierodas abi “jaunie” vecāki – Lauris un Līga. Viņiem tagad ir ap 40, bet abus bērnus adoptēja pirms trim gadiem. Kā lielākā daļa precēto pāru, arī Lauris un Līga vēlējās pēcnācējus. Sākumā abi vienkārši gaidīja, cerēja, tad vērsās pie mediķiem, taču arī dažādas medicīniskas manipulācijas rezultātus nedeva – mazulītis nepieteicās. “Ja galvā un sirdī ir vieta mīlestībai, un mūsu personīgais sapnis nav piepildījies, tad sākām domāt par bērnu apdoptēšanu. Tad vienkārši ir jāsāk kaut kas darīt,” stāsta Līga. Ideja par adopciju pārim domās virmojusi visai ilgi, bet tieši Lauris bijis aktīvākais un vienu vakaru abi nolēmuši, ka ir laiks – jāraksta iesniegums bāriņtiesai.
No iesnieguma uzrakstīšanas līdz brīdim, kad abu mājoklī bija jāiekārto bērnistaba, pagājis nepilns gads. “Patiesībā, tas process ir ļoti ātrs un vienkāršs. Septiņu mēnešu laikā jau bija lēmums par adoptētāju statusa piešķiršanu. Arī pats cilvēks šajā periodā var vēlreiz pārliecināties par motivāciju,” apliecina Līga.
Pēc iesnieguma uzrakstīšanas ģimene izgājusi psiholoģisko pārbaudi, kas gan esot visai formāla, abi pārbaudīti, vai nav uzskaitē sodu un psihisko saslimšanu reģistros. Bāriņtiesas speciālisti apsekojuši viņu mājokli. Kopumā, kā atzīst Līga, nekādu problēmu. “Ja daudzi baidās par šo procesu, tad es varu apgalvot, ka viss ir vienkārši un nepavisam ne apgrūtinoši, iespējams, pat otrādi – visai formāls,” iedrošina Līga.
Lauris pastāsta, ka iesniegumā ir jānorāda, cik, kāda dzimuma un vecuma bērnus esi gatavs adoptēt. “Ja tu definē konkrētas pazīmes, piemēram, pilnīgi veselu, līdz gada vecumam, meitenīti, tad var nākties ilgi gaidīt. Jo tādu – juridisku brīvu bērnu – ir maz, tik mazā vecumā. Mēs iesniegumā norādījām, ka esam ar mieru adoptēt bērnu vecumā no dzimšanas līdz trīs ar pus gadiem, bet, ja šim bērnam ir māsa vai brālis, varam divus. Tādēļ rindā mums ilgi nebija jāgaida,” stāsta Lauris.
Pirms trim gadiem – jūnijā – ģimene no Labklājības ministrijas saņēma tālruņa zvanu, ka viņu potenciālie bērni ir atrasti. Abus aicināja uz sarunu ministrijā. Līga atzīst, ka pēc šī zvana bija satraukums, bailes, vai patiešām viņi ir pieņēmuši pareizo lēmumu, vai tiks galā, jo dzīve tagad mainīsies par 100 procentiem.
Ierodoties pie adopcijas speciālista, abus potenciālos vecākus iepazīstināja ar bērnu “ģimenes vēsturi”, parādīja fotogrāfijas. “Tās fotogrāfijas bija tādas… Abi bija sakāvušies, pārsistām pierēm – brālis un māsa, kuri bija nule kā fiziski satikušies, lai gan abi dzīvoja zem viena jumta – vienā bērnu namā, tikai māsa pirms tam bija zīdaiņu grupiņā. Māsai bija pusotrs gads, brālim pēc pāris mēnešiem palika trīs gadi. Mēs pat neapspriedām, kas un kā. Nav jau veikals, bet dzīvi bērni,” atklāti stāsta Līga.
