Modernā nāve 0
Bet vai Marika atrodas ētiskas izvēles priekšā? Vai viņas vērtību sistēmā ir jēdziens “grēks” – mēs nezinām. Bet mēs zinām, ka viņas dzimtā Beļģijā eitanāzija jau 14 gadus ir atļauta. Kopš pagājušā gada jūs varat oficiāli izdarīt pašnāvību, ja ciešat no depresijas (smagā formā). Marika vienkārši darbojas savas valsts morāles un tiesību aktu ietvaros.
Eitanāzija tagad ir modē. Un runa nav par “antikvārām” gļēvulības, iedomības, grēka kategorijām. Runa ir par brīvību – un tikai. “Brīvais cilvēks” uzskata, ka ar savu dzīvi, ķermeni ir tiesības darīt, ko vien vēlies: atbrīvoties no nevēlama bērna, mainīt dzimumu, vecumu un pat rasi. “Pa īstam brīvs” cilvēks nevar būt pret eitanāziju pat tad, ja visa viņa būtība ir pret to. Bet būtība nevar piekrist – un ne tikai tāpēc, ka izdzīvošanas instinkts ir dabisks. Pašnāvība ir briesmīga arī tāpēc, ka no tās baidās pat tie, kas nebaidās ne no kā, kas netic Dievam vai Augstākajam Saprātam vai tam, ka “kaut kas tur ir”. Nav brīnums, ka cilvēkus, kas mēģinājuši izdarīt pašnāvību, uz laiku nodod psihiatru aprūpē.
Mēs nevaram nebaidīties no nezināmā, nevar lēkt bezdibenī, kurā – kas zina, viss sliktākais tikai sāksies. Kā saka – “karā nav ateistu”.
Pēdējos gados eitanāzija meistarīgi veikusi „PR” kampaņu, lēnām mainot sabiedrības viedokli, izdeldējot atmiņas par skaļiem tiesu procesiem pret ārstiem, kuri nelegāli pielietoja eitanāziju. Tā atspoguļota kino un literatūrā, sākumā mazliet, tad jau galvenā varoņa lomā. Tā nu Marikas izvēle rādās kā brīva un drosmīga cilvēka izvēle, kurš nevēlas veģetēt savas atlikušās dienas kā paliatīvais pacients.
Atraduši personas, kas vēlas izdarīt pašnāvību, atvadu zīmīti, mēs zinām, ko darīt (lai gan biežāk nevaram iedomāties kā). Viņš ir jāglābj. Jāsteidzas, varbūt vēl var paspēt. Bet ko mēs kas dzīvojam “brīvā” pasaulē, varam darīt ar citas personas brīvību? Tiesāt par to nevar neviens cilvēks, tam domātas citas, Augstākas instances.
Tiesāt mēs varam tikai sevi un arī izmainīt – tikai sevi. Vajadzīga drosme un godīgums, lai izprastu savu reakciju uz šo notikumu, lai ieklausītos savā dvēselē. Kāpēc šī ziņa mani ieinteresēja vai, gluži pretēji, atstāja vienaldzīgu? Ko es jūtu? Vai es būtu priecīgs, ja Marika pārdomātu vai vīlies, it kā filmā steigā pievienotas laimīgas beigas? Vai varbūt man būs aizdomas, ka visa eitanāzijas piesaukšana bijis tāds padrūms PR?
Mums ir laiks izprast sevi, atbildēt uz šiem un daudziem jautājumiem. Man šķiet, ka neatkarīgi no atbildes, mēs kļūsim mazliet citādi. Vismaz pārtrauksim tik pārliecinoši smelties motivāciju kustēties, pārvarēt, gūt baudu no dzīves no tiem, kuru spējas ir stipri ierobežotas.
Cilvēku ciešanas vienmēr ir likušas just līdzi un tieši līdzcietība ir vienāda ar mīlestību, ne jau nāve. Vai var būt lielāks un drošāk motivētājs dzīvespriecīgai un piepildītai dzīvei? Tradicionālā, ne moderni toleranta attieksme pret tiem, kas ir slimi – palīdzēt, būt blakus, saprast, pažēlot – tas ir visvērtīgākais, ko mēs varam piedāvāt viens otram, ja darām to patiesi, nevis izrādoties, sekojot modei. Varbūt tas ir vērtīgākais mūsos.
P.S. Marija joprojām cīnās ar slimību un turpina treniņus, tomēr tagad viņai ir nebūt ne vienkāršā izvēle, kuru jāizdara drīz. “Arī tagad cīnos ar savu kaiti, ar savām sāpēm, tomēr tagad vēl man ir jāizdara izvēle. Mana izvēle var būt par labu eitanāzijai. Tomēr paņēmusi rokās dokumentus par eitanāziju, es sajutu, ka varu dzīvot un priecāties par katru savas dzīves dienu. Šobrīd es skatos plaši atvērtām acīm un dzīvoju, un priecājos, ka līdzās ir brīnišķīgi cilvēki.”
Avots: miloserdie.ru
