Mēs nevēlamies jūs iedvesmot 0
Man ir pazīstama meitene. Ja vēlaties viņu sāpināt, sakiet, ka apbrīnojat viņu, ka viņa ir spēka un iedvesmas avots. “Ja jūs zinātu, kā es ciešu katru reizi, kad to dzirdu”, – viņa atzīstas savā lapā Facebook. Bet mēs nedzirdam. Bet kas tur slikts? Tas tiešām iedvesmo, liek apbrīnot, dod stimulu darboties pašam klausītājam, pat ja ratiņkrēslā sēdošais vienkārši stāsta par saviem kaķiem, nevis par grūtību pārvarēšanu.
Reiz aizvedām pie viņas nejauki smakojošu draugu ar blāvām acīm – viņš jau gandrīz bija pārcēlies dzīvot uz ielas. Viņas dzīvoklī viņš pēkšņi kļuva tāds kā agrāk – pļāpa, apburošs skaistulis, mūziķis. Pa ceļam uz mājām viņš teica: “Labi, ka tu mani aizvedi”, un acis jau dzirkstīja, drīz vien viņš atgriezās darbā. Vai tas ir slikti? Galu galā, viņai tas neko nemaksāja.
Bet kāpēc tiem, kas cieš, kam liegtas pamatprasmes – staigāšana, ēšana, patstāvīga tualetes apmeklēšana vai nomazgāšanās – vajadzētu uzņemties vēl šo slogu? Neviens nepiespiež? Bet iedomājieties, ka vārdi “tu iedvesmo mani” adresēti jums – veselīgam, spēcīgam, veiksmīgam. Pirmkārt, tu jūties neērti, un, otrkārt, tev liekas, ka kronis-ne kronis, bet katrā ziņā kaut kas smags uzkrauts uz taviem pleciem un “kaut kas” tagad ir jānes, jāatbilst gaidītajam. Tas nav viegli veselīgam, spēcīgam, brīnišķīgam. Un kā slimniekam? Kā viņam ir nest tādu smagumu, kas ir grūti pat stiprajam, kuram pat sapņos nav rādījušās īstas ciešanas un to pārvarēšana?
Ir tāda profesija – iedvesmot auditoriju. Saucas: motivātors. Pirmajā desmitniekā – Niks Vuičičs. Mazs cilvēks ar lielu harizmu pulcina stadionus. “Nik, mēs esam ar tevi!” – kliedz pūlis. Vakar viņš bija Sanktpēterburgā, aizvakar – Taizemē un rīt dosies kaut kur citur. Tikšanās saplānotas līdz sekundei, neviena lieka jautājuma, lai runātājs pārāk nenogurtu. Publikai vienalga, tā mīl Niku ar viņa možo imidžu un būtu gatava dienām no viņa nešķirties. Bet kas notiek pēc uzstāšanās? Kā viņš jūtas? Cik ārsti un palīgi iesaistīti? Par to ir nepatīkami domāt, mēs taču neprasām, lai filmā pedantiski parādītu visas fizioloģiskās varoņu funkcijas. Tas nav vajadzīgs, tas ir “fui”.
Bet man izdevās noķert Nika skatienu, kad viņu pārnesa uz citu vietu un tas bija pietiekami, lai pjedestāls sabruktu un Niks kļūtu par vienkāršu cilvēku. Tādu, kurš cieš.
