Karote darvas medus mucā 0
Pārcilvēki – tā pieņemts saukt paraolimpisko spēļu dalībniekus. Ir kā viņi nebūtu cilvēki, bet varoņi, kas apveltīti ar pārdabiskām spējām. Uz ekrāna izdomājumi mijas ar patiesību, radot savdabīgu kokteili, ko kopā ar popkornu labi var iebarot “dīvāna sportistiem”.
Kāda ir šīs parādības būtība? Vai šajā saldajā katlā kā darvas karote ir pārsteigums par invalīdiem kā ekscentriskiem gadatirgus akrobātiem? Vai aiz cerību ieelpas, ko mums dāvā šie cilvēki, neseko izelpa, jo tā ierīkots dzīvs organisms? Un šajā izelpā ļoti bieži var dzirdēt klusu “Uff, cik labi, ka tas neesmu es, ka tas nenotiek ar mani”. Iedvesmot uz varoņdarbiem veselīgu fanu pūli, dzirdot šo “Uff” (iesaistīto personu dzirde ir ļoti jutīga) ir briesmīgs uzdevums. Pjedestāls, uz kura viņi nonāk, ir pagaidu vieta. Saņēmi medaļu – dodies mājās.
Bet cilvēkam ar invaliditāti, kurš pārvarējis tūkstošiem šķēršļus un sasniedzis panākumus dzīvē, kļuvis par paraugu citiem, ir nolemts stāvēt uz pjedestāla visu laiku kā tādam alvas zaldātiņam. Viņš pārvēršas par pieminekli, ko mēs labprāt pielūdzam, aizmirstot, ka viņš ir dzīvs un viņam ir slikti.
Īstie cietēji it kā atrodas citā mūsu uztveres laukā. Viņi lūdz naudu ārstēšanai, bieži vien tikai guļ savās alās-mājās, reizēm nespēj ne iedvesmot, ne vienkārši elpot bez speciālu ierīču palīdzības. Šādu aparātu drīz vajadzēs arī Marikai – ja viņa pirms tam nenomirs.
