Ratiņkrēslu sacīkšu čempione plānoja mirt septembrī. Publika ar popkornu gaida turpinājumu 0
Beļģiete Marika Vervuta šā gada augustā teica, ka nomirs septembrī. Nē, ne tā. Ratiņkrēslu sacīkšu čempione (2012. gada Londonas spēļu čempione) paziņoja, ka pēc paraolimpiskajām spēlēm Riodežaneiro gatavojas veikt eitanāziju. Vai ir atšķirība? Protams. Bet kāda tā ir?
Pēc satura abas frāzes ir līdzīgas. Mums sveša sieviete gatavojas izdarīt pašnāvību. Bet kāpēc tik atšķirīgas izjūtas raisa katra no tām? Mēģināsim tikt skaidrībā – ne jau par Marikas nodomu, bet par sevi.
Ziņa, kas parādījās ziņu aģentūru topos bija ne jau sportiska, bet “karsta”. Reti paraolimpieši nonāk portālu galvenajās lapās. Fotogrāfijā – muskuļota sieviete, sastingusi kustībā. Ko es tajā redzu, kā uztveru šo sievieti – kā mirušu vai dzīvu?
Lūk, vārdi no sportistes bloga: “Mans Dievs, vakar vakarā man atkal bija ļoti slikti. Es tā cietu, ka no sāpēm nevarēju ne acu aizvērt”. Ieraksts datēts ar 22. jūliju. Vēl Marika stāsta par ģīboni, kas pastāvīgi piemeklē, par urīnpūšļa infekciju – no mazkustīgā dzīvesveida. Kustības ir veids, kā pateikt slimībai “nē”, bet ļoti drīz viņa zaudēs spēju kustēties, tāda ir slimības specifika. Viņa nespēs pati ēst un pēc tam – elpot.
Varbūt kāds jau gatavo akmeņus, ar ko nomētāt nelaimīgo 37 gadus veco sievieti? Nē, pasaule tagad ir brīva un iecietīga. Auditorija nodrošinājusies nevis ar akmeņiem, bet ar popkornu.
Pasteidzoties notikumiem priekšā, 10. septembrī viņa dalījās domās, ka pēc atļaujas fatālajai procedūrai, viņai pēkšņi sagribējies dzīvot un pagaidām viņa nav gatava eitanāzijai. Bet ne par to ir šis raksts.
