Rastorgujevu vietas otrajā desmitā vairs neapmierina 0
Ar trešo piegājienu un 15 minūšu nokavēšanos atkal uznākušā miglas mākoņa dēļ, pamatīgā sniegputenī Soču olimpiskajā masu startā Andrejs Rastorgujevs izcīnīja 14. vietu.
Uz otro, trešo un ceturto šautuvi Andrejs atslēpoja labāko desmitniekā, taču katrā no tām pieļautā viena neprecizitāte neļāva pacīnīties par medaļu un paša izvirzītajiem mērķiem. Andreja treneris Intars Berkulis vēlāk žurnālistiem sniegā zīmēja šos neveiksmīgos šāvienus – otrajā šautuvē pa mērķa gabarītu, pēdējās divās stāvus – turpat blakus.
„Sajūtas? Nekādas… Nav nekas, ar ko būt apmierinātam. Šoreiz izšķirošas bija visas trīs kļūdas. Slīdēja labi, bija iespēja pacīnīties, bet šaušanā stāvus vairs nedrīkstēja kļūdīties. Olimpiāde man nav izdevusies,” Andrejs Rastorgujevs bija trasē un vārdi no viņa bioa jāvelk kā ar knaiblēm. Viņš šeit nebija braucis tikai piedalīties, tādēļ vietas otrā desmit vidū bija pamatīga vilšanās.
„Iedzīšanā viss bija labi – Andreja sajūtas, slēpes, šaušana. Pietrūka viens šāviens, kas palika sprintā – tā kļūda atspēlējās cīņā par medaļu. Klasiskajā 20 kilometru distancē Andrejs bija noskaņots šaut pa nullēm, bet bija trīs kļūdas, arī slēpes negāja un tas noteikti ietekmēja psiholoģiski. Uzskatu, ka masu startā viņš izdarīja visu, ko varēja. Vairākas reizes atvilka sevi un grupu līdz sešniekam. Riskēja, nāca šautuvē ar lielu pulsu, distancē izdarīja visu. Bija jātrāpa, vajadzēja arī veiksmi. Sportiskā forma bija laba, tādās reizēs cīņā par augstākajām vietām izšķir slēpju slīdamība un šaušana”, sava audzēkņa olimpiskos startu rezumēja treneris Intars Berkulis.
– Kā tagad Andreju nomierināt? Viņš izskatās pamatīgi vīlies…
– Gan jau nomierināsies. Mēģināsim mierīgi parunāties. Es pats arī vēl esmu kā mākoņos. Gatavojāmies startam aizvakar, tad migla, sniegs, sacensību atcelšana. Šodien starts un viss tik ātri beidzies. Saprotu, ka mērķi Andrejam bija augstāki. Vismaz sešnieks.
– Vai milzīgā koncentrēšanās neradīja pretēju efektu?
– Viņš parasti daudz nerunā. Pasaules kausa izcīņā ir vienkāršāk, deviņi starti sezonā. Olimpiāde – reize četros gados. Viņš biatlonā vēl ir jauns, tikai otrās spēles. Varbūt šoreiz tiešām bija pretējs efekts. Analizēsim ne tikai fizisko kondīciju, arī psiholoģiju.
– Kāda izskatās nākotne, jo pašu mājās komanda nav. Jāturpina strādāt individuāli?
– Mūsu gods ir pārstāvēt Latviju. Pretī gaidām cienīgu funkcionāru atbalstu. Šī ir pirmā sezona, kad esam lielākoties nodrošināti ar visu nepieciešamo, ko nepārspīlējot prasījām. Šajā ziņā bija labāk, bet ar lielajām komandām – norvēģiem, vāciešiem – nodrošinājumā neesam salīdzināmi. Arī francūži trenējas individuāli, Bjorndālens, bet, protams, ir brīži, kad viņi ir kopā. Andrejs ir ievirzījis sarunas ar dažiem sportistiem, varbūt atradīsim kopīgu treniņu grupu.
– Pats pirms gada stingri teici, ka Latvijas komandas treneris būsi tikai līdz šai olimpiādei?
– Teicu, ka vairs nestrādāšu kā Latvijas komandas galvenais treneris, bet ja vien būšu vajadzīgs Andrejam, tad domāšu, kā savienot ar savu darbu. Mani darba plāni ir četrgades un sezonas griezumā. Nevaru pamācīt uz vienu dienu vai nedēļu. Ir jāstrādā visu sezonu. Tādēļ es nevaru teikt, ka būtu daudz palīdzējis citiem, ari Žannai Juškānei. Viņa par saviem neveiksmīgajiem startiem ļoti pārdzīvo. Pašlaik ir novilkta svītra. Esam runājuši, kā varētu darīt tālāk, taču vispirms ir jāpabeidz šī sezona un jāsaprot mūsu iespējas.
– Kādu atzīmi liktu Andrejam.
– Man nebūtu korekti prasīt, es kā treneris liktu 10 balles un ar plusu. Andrejs izdarīja visu, ko varēja.
– Ja būtu norvēģiem pieejamā nauda, kur investētu?
– Medicīnā nē, ir labs dakteris un sadarbība LOV. Visvairāk vajadzētu speciālistus slēpju sagatavošanā. Arī pie šaušanas vajadzētu piestrādāt. Piemēram, tagad Bjorndālens beigs karjeru, varētu viņu aicināt par konsultantu. Man ļoti patīk, kā strādā francūži. Varam te visādi jokot, bet par treniņu procesa niansēm neviens tāpat vien negrib runāt.
Par olimpisko čempionu 15 kilometru masu startā kļuva norvēģis Emīls Hegle Svendsens, ar tādu pat laiku un fotofiniša otrais palika Soču divkārtējais čempions francūzis Martins Furkads, bronza čeham Ondžejam Moravecam.
