Rastorgujevs: Tā bija zīme, lai apstātos un teiktu sev: sāc domāt! 1
Latvijas labākais biatlonists Andrejs Rastorgujevs intervijā “Sportland” žurnālam pastāstījis par atkopšanos no maijā veiktās pleca operācijas. Veselības problēmas sportistam likušas daudz ko izvērtēt un tagad viņš uz karjeru jau raugās no cita skatu punkta.
“Operācija bija neplānota, tās iemesls bija daļējs plīsums kreisā plecā vienā no trim bicepsa piestiprināšanas vietām. Šis locītavas bojājums traucēja darboties ar pilnu atdevi. Sākotnēji pēc operācijas roku nevarēju kustināt sešas nedēļas un tā tika fiksēta ar speciālu bandāžu, un piestiprināta pie manis. Esmu izgājis pasīvo rehabilitāciju, tagad norit tās aktīvā fāze un mēģinu atgūt rokas pilnīgu rotācijas spēju. Viss notiek caur ļoti lielam sāpēm, bet tur neko nepadarīt, jātur sāpes. Ļoti cītīgi strādājam, lai dabūtu rokai pilno amplitūdu, bet neiet tik ātri kā gribētos. Rokai ir jāatgūst spēks. Sāku pamazām skriet, ārā braukt ar riteni. Pieslēdzu pamazām rollerslēpošanu, peldēšanu un spēku treniņus,” skaidro Andrejs Rastorgujevs, kurš pēdējos gados vienīgais no Latvijas biatlonistiem spēj konkurēt elites līmenī.
Rastorgujevs norāda, ka operāciju nevarēja atlikt, jo pēc nepilniem diviem gadiem būs ziemas olimpiskās spēles un ķermenim jāfunkcionē perfekti: “Uzskatu, ka organisms ir gudrs un šī bija zīme, lai es apstātos un sev teiktu – Andrej, sāc domāt! Salīdzinot ar citām starpsezonām, šī noteikti ir savādāka nekā visas iepriekšējās. Kopā ar treneri izanalizējot aizvadītos gadus kopš Vankūveras olimpiādes, esam sapratuši, ka līdz šim neesam apstājušies un visu laiku esam sevi un līdzekļus ieguldījuši treniņos, tehnikā un mentāli esmu bijis iztukšots. Tāpēc šī apstāšanās man ir vērtīga, jo varu pavadīt laiku arī kopā ar ģimeni, kuru nekad neesmu redzējis tik maz, kā aizvadītājā sezonā un pirms Sočiem gatavojoties olimpiādei. Tagad sāku morāli un garīgi atgūt savus spēkus.”
Pavasarī mūžībā aizgāja biatlona leģenda Klauss Zīberts – pie šī Vācijas speciālista Andrejs konsultējās, lai uzlabotu šaušanu. “Tikai tagad man atveras acis un vēl joprojām novērtēju viņa sniegtos padomus. Skatos uz daudzām lietām savādāk, tai skaitā, uz šaušanas tehniku, psiholoģiju un to, ko domāt šaušanas laikā. Saprotu, ka laikā, kad strādājām kopā, viņa padomus saklausīju savādāk un tikai tagad aptveru, ko viņš man gribēja pavēstīt un iemācīt. Tāpēc ļoti novērtēju šo rehabilitācijas periodu, kas mani ir apstādinājis un varu izvērtēt sevi,” teic Andrejs.
“Šajā starpsezonā bija iecerēts pamatīgs bāzes darbs, kurā likt pamatus sportiskajai formai, taču rokas atveseļošana samazināja šos plānus par vismaz 50 procentiem. Visticamāk, plānotais bāzes darbs iestiepsies jaunajā sezonā un turpināsies līdz gadu mijai. Būs jāvērtē rehabilitācijas process, lai varētu teikt, kad būšu tas pats Andrejs ar to pašu ātrumu. Pagaidām plānoju, ka startēšu jau pirmajos Pasaules kausa posmos, taču pieļauju, ka varu sākt startēt arī mēnesi vēlāk,” piebilst 28 gadus vecais sportists.
Iepriekšējā sezonā Rastorgujevs Pasaules kausa kopvērtējumā ierindojās augstajā 20. vietā, taču tā esot bijusi ļoti grūta psiholoģiskā ziņā: “To bija ļoti grūti izturēt, kaut reitinga ziņā sezona bija otra labākā manā karjerā. Liels sagurums un pašsajūta brīžam bija, pat varētu teikt, pretīga. Cilvēks nav robots un nevar sacensībās atslēgt savas grūtības un emocijas. Visas ikdienišķās problēmas ietekmē rezultātu.”
Rastorgujevam ar treneri Intaru Berkuli allaž bijis pašiem jāmeklē finansējums, lai varētu piesaistīt augsta līmeņa apkalpojošā personāla speciālstus, un arī šobrīd šīs problēmas nav pazudušas no dienas kārtības. “Mūsu komandai šobrīd ir piesaistīti divi cilvēki, kas strādā finanšu lauciņā un meklē līdzekļus. Katrs dara savu darbu – treneris, konsultanti, menedžments, arī federācija attiecībā uz slēpju servisu. Tāpēc ceru, ka situācija uzlabosies.”
Andreju nereti pievīlusi un viņš par to atklājis interesantas nianses: “Pēdējie divi šāvieni ir psiholoģiskie šāvieni. Piemēram, pirmajās trijās šautuvēs vari sašaut visus mērķus, taču pēdējā šautuvē ceturtajā un piektajā šāvienā vari visvieglāk kļūdīties. Protams, jāņem vērā arī citi apstākļi, piemēram, vēja pastiprināšanās sacensību gaitā vai arī temperatūras maiņa, kas var ietekmēt paklājiņa slīdīgumu. Guļot uz tā, papildus jāsasprindzina muskuļi, lai noturēt nepieciešamo līdzsvaru. Liekas domas galvā var iemesties jau pirms šautuves un tad ir jādomā, kā ar tām tikt galā. Tur daudz nevajag. Sava loma ir sacensību komentētājam, kurš stadionā sagaida biatlonistus un var ietekmēt psiholoģiski. Protams, ne visus tas ietekmē. Tuvojoties šautuvei, esmu ne reizi vien dzirdējis savu uzvārdu un cīnījies par trijnieku, taču līdz šim nav izdevies tajā iekļūt. Visam ir savs laiks. Līdz šim domāšana un galvenie mērķi man bija savādāki. Tagad es uz visu skatos vieglāk, jo līdzšinējais sasprindzinājums nedod kāroto rezultātu. Galvenais – esi tu pats un nepakļaujies bailēm. Bailes ir tikai bailes. Tās traucē. Nekas nemainīsies, ja es to neizdarīšu vai nepaveikšu, vai tieši otrādi, izdarīšu un sasniegšu cerēto mērķi. Nekas nemainīsies. Es varu būt tikai labāks un bailes var tikai traucēt. Ja izdarīšu, viss būs labi. Ja neizdarīšu, nebūs nekas. Pats galvenais ir cilvēki – mēs paši – noteiktā vietā un laikā.. Jāpieiet brīvāk gan pie šaušanas, gan pārējām lietām, lai viss notiktu pozitīvi un uzlādētu tālākam darbam, kā arī saņemtu papildus atbalstu.”
