43
Kā jums šķiet, vai valsts veiktās darbības Āfrikas cūku mēra ierobežošanā ir efektīvas?
Noteikti ir lietas, ko varētu darīt citādi, labāk, efektīvāk. Piemēram, viena no PVD problēmām ir tāda pati kā zemniekiem – uz papīra viss ir smuki uzrakstīts, bet reālā dzīvē notiek citādi. PVD, piemēram, ir izteiktas problēmas ar resursiem reģionu līmenī. Ministrija var dot rīkojumus no Rīgas, bet reģionu līmenī PVD inspektoram nav nepieciešamās kapacitātes, lai to izdarītu. Es pieļauju, ka ir arī inspektori, ko vajag izglītot, lai arī viņiem būtu izpratne, tāpat kā zemniekiem.
Jūs PVD uztverat vairāk kā sadarbības partneri vai kontrolētāju?
Es uztveru vairāk kā sadarbības partneri, ar ko kopīgi risināt konkrētus jautājumus. Jādomā, kā mēs varam efektīvāk un drošāk nākotnē strādāt. Lai gan nevaru noliegt, ka ir saimniecības, kur PVD tiek uztverts kā kontroles dienests, kur domā, kā varētu inspektorus apšmaukt vai kā apiet kādu prasību. Tas, protams, arī ir raksturīgs Latvijas saimniecībām.
Bet ir jāsaprot, ka šeit ir daudzi dalībnieki – ne tikai PVD un zemnieki, bet arī mežacūkas, sēņotāji, mednieki…
Vai mēģināt pateikt, ka izglītošana par Āfrikas cūku mēri nepieciešama visai sabiedrībai?
Tas ir līdzīgi kā ar nodokļu maksāšanu Latvijā. Daudzi saka, ka neuzticas valstij, ka tā nemāk saimniekot. Bet vai tad tas attaisno tavu rīcību, ka tu nemaksā visus nodokļus?
Vai jūs neveicat nodokļu optimizācijas pasākumus?
Nē. Es maksāju visus nodokļus. Es joprojām uzskatu sevi par viesi Latvijā. Un, ja esi viesis, tad mājas noteikumi ir jāievēro, nedrīkst diktēt savus. Tātad, ja runa ir par nodokļiem, līdz pēdējam eiro centam maksājam visu, kā pienākas.
Kā vari būt pārliecināts par darbiniekiem, ja kā darba devējs pastāvīgi viņus apšmauktu? Ja uz papīra maksātu minimālo, bet pārējo aploksnē? Mēs nekad to neesam darījuši.
Ja labi saimnieko, tad Latvijā bez problēmām var nomaksāt visus nodokļus bez jebkādas shēmošanas. Uzņēmumam Latvijā strādāt nemaz nav tik slikti. Cūku nozarē Latvijā bija samērā labs gads ne tikai mums, bet arī kolēģiem. Beidzot atkal bija kaut cik normāla cena par gaļu, lai arī apmēram 8% zemāka nekā pēdējo piecu gadu vidējā.
Ir jābūt ticībai par nākotni valstī, kurā tu strādā. Ja es kā uzņēmējs gribu, lai būtu kārtīga, sakārtota valsts, tad man arī ir jāpiemet sava daļa.
Kāds pērn bija SIA “Gaižēni” apgrozījums?
Pērn sasniedzām 9,7 miljonu eiro apgrozījumu, tas ir vairāk nekā gadu iepriekš, kad bija 7,2 miljoni eiro. Lielāks apgrozījums sasniegts gan tāpēc, ka cūkgaļai labāka cena, gan arī palielinājies realizētais apjoms. Mūsu nozarē var strādāt, var pelnīt naudu. Un cūku mēris neiznīcinās nozari, ja tikai tiks darīts viss, lai samazinātu riskus līdz minimumam.
Vai es pareizi saprotu, ka jūsu sivēnmāšu ganāmpulks lēnām kļūst lielāks?
Mūsu uzņēmums pēdējos gados lēni un stabili aug. Pakāpeniski palielinām ganāmpulku, sekojot līdzi efektivitātei. Jo tikai tādā veidā var nodrošināt ilgtspējīgu attīstību. Zemnieks nevar ietekmēt tirgus cenu, tā ir tāda, kāda ir, bet var ietekmēt pašizmaksu. Ļoti sekojam līdzi viena kilograma saražošanas pašizmaksai, jo tas ir garants, ka strādāsim arī pēc gada, diviem un varēsim konkurēt ar mūsu kolēģiem Eiropā.
Līdz 70% no pašizmaksas cūkkopībā veido lopbarība. Lai cūka saražotu vienu kilogramu gaļas, tā apēd 3 – 4 kg barības. Tāpēc, jo labāks un ātrāks pieaugums, jo mazāka sivēnu mirstība, jo mazāka pašizmaksa. Jo labāka dzimstība, jo labāks veselības stāvoklis. Viena sivēnmāte gadā apēd divas tonnas barības. Ir svarīgi, vai sivēnmāte, apēdot divas tonnas barības, gadā iedod 20 vai 35 sivēnus.
Jums ir 40 atšķirti sivēni gadā?
Mums ir 35. Mēs šajā ziņā esam viena no efektīvākajām saimniecībām Latvijā.
Lai mūsu nozarē sāktu kaut ko darīt, vajag ārkārtīgi lielus ieguldījumus. Investīciju atmaksāšanās laiks nav pieci vai desmit gadi, tie ir vismaz 20 – 25 gadi. Ir jāņem vērā arī vides prasības, kas pat ir stingrākas nekā daudzviet citur Eiropā. Līdz ar to, ja graudiem ir zema cena, cūkaudzētāji priecājas. Ja graudi ir dārgi, tad pašizmaksa ir augsta. Tāpēc labajos gados ir jāmāk nolikt mazliet malā, lai liesajos gados varētu izdzīvot.
Uz kā rēķina palielinās cūku skaits?
Pērn pabeidzām vienu novietni, kas kopējo ganāmpulku palielinās par 900 sivēnmātēm. Kopumā mums šobrīd ir 3300 sivēnmātes. Visās četrās novietnēs ir apmēram 40 tūkstoši dzīvnieku, ieskaitot sivēnus.
Uzņēmums šobrīd ir sasniedzis brieduma stadiju. Ir vēl daži projekti padomā nākotnei, bet tas nenozīmē, ka jākļūst vēl lielākiem. Liels vēl nenozīmē labs. Vairāk nenozīmē, ka būs labāk. Cenšamies visu laiku sekot līdzi efektivitātei.
Latvijā ļoti daudzās ražotnēs ir nodarbināti lieli cilvēkresusi. Bet, jo vairāk cilvēku, jo augstāka pašizmaksa, jo arī vairāk risku biodrošībai. Mūsu četrās novietnē un augkopībā (apsaimniekojam 1500 hektārus, ieskaitot nomas zemes), nodarbināti 44 cilvēki. Manā algu sarakstā ir 44 cilvēki.
Mūsu mērķis ir nodarbināt pēc iespējas mazāk cilvēku, lai tiem, kas strādā, varētu maksāt labas algas. Lai darbinieks būtu lojāls un lai varētu paēdināt savu ģimeni, lai nav jādomā par papildu darbu.
Apgrozījums uz cilvēku ir viens no rādītājiem, kuru ļoti daudzi uzņēmumi Latvijā vēl var uzlabot. Arī darba devējam vajag uz sevi paskatīties paškritiski. Mūsu uzņēmumā vidējā bruto alga ir 1600 eiro. Bet, ja man būtu jānodarbina 80 cilvēki, es tādas algas nevarētu maksāt.
Nevar jau visās nelaimēs vainot valsti. Ir jāskatās arī uz sevi, ir jāmāk prasmīgi saimniekot, neatkarīgi no tā, vai ir 1000 sivēnmātes vai 100. Pamatprincipi jau ir vieni un tie paši.
Latvija ir agrāra valsts, nav blīvi apdzīvota. Arvien vairāk cilvēku no laukiem brauc prom, gluži likumsakarīgi, ka mums jāražo laukos piens, gaļa, graudi. Bet nedrīkst aizmirst, ka jābūt konkurētspējīgam. Un tajā valsts, protams, var ar kaut ko palīdzēt, bet pamatu pamatos viss ir atkarīgs no tevis paša, kā tu māki saimniekot.
Cūkkopības nozarei Latvijā būs nākotne. Protams, strukturālas izmaiņas ir neizbēgamas, piemājas saimniecību īpatsvars noteikti samazināsies, jo jaunieši nepārņems 10 vai 50 cūku ganāmpulku, savukārt lielās komerciālās saimniecības izveidos katra sev ideālu lielumu, lai būtu rentabla saimniekošana.
Latvijā sabiedrība reizēm ir pārāk pesimistiska. Meklē vainu jebkurā lietā. Es pastāvīgi Latvijā dzīvoju jau kopš 1993. gadā. Faktiski varu sevi uzskatīt par vietējo, bet esmu viesis, jo man nav Latvijas pases. Mani bērni iet latviešu skolā, es ar viņiem runāju dāniski, māte – latviski.
