Rasmusens: Cūka nodokļos samaksā 15 eiro 43
Latvijas lielākā cūkkopības uzņēmuma SIA “Gaižēni” valdes loceklis Alekss Rasmusens rosina valdību veikt izmaiņas normatīvajos aktos un noteikt, ka starp komerciālajām saimniecībām (tādu Latvijā ir apmēram 30 – 40) desmit kilometru rādiusā piemājas saimniecībās, kurās nav nodrošināta biodrošība, nedrīkstētu turēt cūkas.
Vai dāņu cūkas Latvijā šobrīd jūtas droši?
A. Rasmusens: To, ka jūtas droši, nevar teikt. Dāņu cūkas nejūtas drošākas kā vietējās. Tā tiešām ir. Āfrikas cūku mēra riski ir lieli, un ir skaidrs, ka arī tuvākajā nākotnē mums ar to būs jāsadzīvo. Cilvēka faktors visiem – gan lielai, gan mazai saimniecībai – ir vienāds risks. Uz papīra var uzrakstīt skaistus biodrošības plānus, bet tas būs Jānis vai Pēteris, vai praktikants, kuru pieņēma darbā vakar, no kā būs atkarīga cūku drošība. Pirmkārt, vai darbinieki ir apmācīti, vai zina par šo plānu, otrkārt, kāda ir cilvēku attieksme.
Nekad nebūs tā, ka kāds var būt 100% drošs, ka viņa novietnē mēris neienāks. Ir jādara viss, lai šo riska iespēju samazinātu līdz minimumam. Apkārtējā vidē šī slimība pastāv, līdz ar to vienmēr būs teorētiska iespēja inficēties.
Mūsu četrās novietnēs pēdējos divos gados esam ieguldījuši apmēram 700 tūkstošus eiro, lai uzlabotu un stiprinātu biodrošību. Taču infrastruktūra – sēta, tehnikas mazgāšanas telpa, dezinfekcija u. tml. – ir tikai daļa no biodrošības. Ļoti intensīvi strādāju, lai būtu pārliecināts, ka mani vadītāji izprot biodrošības plāna būtību. Svarīgi nodrošināt, lai organizācija kopā un katrs darbinieks atsevišķi ir lojāli. Ja kāds no šiem aspektiem nav īsti kārtībā, inficēšanās risks palielinās.
Kas, jūsuprāt, ir Latvijas cūkaudzēšanas saimniecību vājākā vieta?
Mums ir ārkārtīgi daudz tā saucamās pagalmu saimniecības, kurās ir viens līdz desmit cūkas. Latvijā ir 3964 novietnes ar cūkām, bet apmēram 45 saimniecības spēj nodrošināt 90% Latvijā saražotās cūkgaļas. Šīs 45 ir komercsaimniecības, kas ar cūkkopību nodarbojas profesionālā līmenī un gūst ienākumus no cūkām. Pārējās ir naturālās saimniecības, kurās cūkas tradicionāli ir papildinājušas ģimenes galdu vai ģimenes budžetu. Lieli Pārtikas un veterinārā dienesta resursi tiek tērēti, lai uzmanītu biodrošību šajā saimniecībās. Simtos skaitāmās novietnēs nav faktiski nekādas biodrošības. Lielajām komercsaimniecībām, kas strādā eksportam, šīs mazās saimniecības ir papildu risks.
Vai es pareizi saprotu, ka lielās saimniecības būtu laimīgas, ja to tuvumā nebūtu nevienas mājas cūkas?
Tieši tā. Ja gribam kaut ko kardināli uzlabot, būtu jāmaina Ministru kabineta noteikumi, piemēram, nosakot, vai nu saimniecība ievēro vismaz elementārās biodrošības prasības, vai arī likvidē cūkas. Ja 10 km rādiusā ap lielo novietni kādā kūtiņā tiek konstatēts mēris, lielā saimniecība mēnesi nevar realizēt produkciju. Valstij šajā situācijā būtu jāiejaucas. Ja Āfrikas cūku mēra draudu dēļ ir nokautas cūkas, valsts maksā kompensāciju.
Bet šī kompensācija taču zaudējumus par cūku nosedz tikai daļēji?
Vai valstij ir kāds labums no šīs pagalma saimniecības? Par katru mūsu realizēto nobarojamo cūku valsts iegūst 15 eiro – gan ar PVN, gan sociālo un ienākuma nodokli.
Būtu jānosaka, ka 10 km rādiusā ap komerciālajām saimniecībām nedrīkst turēt cūkas piemājas saimniecībās, kurās nespēj nodrošināt elementāras biodrošības prasības. Vismaz jābūt sētai ap novietni, maiņas apaviem un nedrīkst piebarot ar zaļbarību.
Vai tad tas spēs pasargāt no mēra?
Es nenoliedzu, ka arī komerciālajām saimniecībām pašām ir jāuzlabo biodrošība. Ar šo negribu teikt, ka kāds būtu vainīgs pie cūku mēra izplatīšanās. Pasarg, Dievs! Biodrošība ir komplekss jautājums, kur gan PVD, gan zemniekiem jāmācās, kā organizēt darbu ražotnē, lai dzīvnieki būtu pasargāti no inficēšanās riska.
