Māris Antonevičs: “Rašisms” 0
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Apzīmējums “rašisms” (no angļu “Russia” (Krievija) + “fašisms”) kā mūsdienu Krievijas politikas un ideoloģijas raksturojums, šķiet, pirmo reizi parādījās 2014. gadā līdz ar Krimas aneksiju. Jau tolaik politikas un vēstures eksperti Krievijas prezidenta Vladimira Putina darbībās saskatīja lielu līdzību ar nacistu vadoņa Ādolfa Hitlera īstenoto Austrijas “anšlusu” un Čehoslovākijai piederošo Sudetu reģiona sagrābšanu 1938. gadā, brīdinot, ka tam sekos turpinājums.
Arhīvā atradu, ka “rašismu” esmu pieminējis arī vienā savā rakstā (“Latvijas Avīzē” 2014. gada 2. aprīlī – “Kaut kas pazīstams”), tomēr jāatzīst, ka plašāku lietojumu medijos un diskusijās tas tolaik tā arī neguva. Daļēji, iespējams, Rietumu politkorektuma un labticības dēļ, kur Krimas sagrābšana tolaik tika pasniegta tikai kā Putina ģeopolitiskā ambīcija, maz uzmanības pievēršot tam, cik jūsmīgi notikušais tiek uztverts krievu tautā.
Tika piemeklēti dažādi ērti izskaidrojumi – tas, ka krieviem esot tāda sena (un pat savā ziņā saprotama) nostalģija pēc Krimas, bet citādi jau viņi esot civilizēta mūsdienu sabiedrība, nevis kaut kādi apsēsti impēristi un fašisti.
Pašlaik terminam “rašisms” interneta enciklopēdijā “Wikipedia” jau atrodams skaidrojums vairāk nekā 20 valodās – arī latviešu (zīmīgi gan, ka ne krievu valodā). Tas tiek lietots diezgan bieži, runājot par Krievijas uzbrukumu Ukrainai.
Par “rašistiem” tiek dēvēti agresijas atbalstītāji, kuru Krievijā (un arī starp ārvalstīs dzīvojošajiem krieviem) netrūkst, turklāt pašlaik jau nav īsti pamata visu novelt tikai uz Kremļa propagandas “pasaciņām”, kas iebarotas nekritiskiem televīzijas skatītājiem. Runa ir par pārliecību, varbūt pat apziņas stāvokli.
Kas tad ir “rašisms” jeb krievu fašisms? Lūk, vispārīgs skaidrojums – tā ir ideoloģija, kas balstīta uz ideju par krievu “īpašo misiju”, pārākumu pār citām tautām, neiecietību pret citiem, ārējā ienaidnieka meklēšanu. Tās pamatā ir dažādu krieviskā impērisma ideju sajaukums, ietverot gan nostalģiju pēc PSRS, gan atsevišķi staļinismu un Staļina personības kultu, gan carismu un pareizticīgo tradicionālismu, ko pavada sapnis par “kādreizējo varenību”, kuru it kā nepieciešams atjaunot.
Protams, pašreizējais Krievijas karš pret Ukrainu ir papildinājis šo sarakstu ar daudz skarbākiem raksturojumiem un iezīmējis arī īpašu “rašisma” stilistiku, tomēr jāsaprot, ka tas viss nav radies dažu mēnešu laikā, bet vismaz pēdējos 30 gados.
Runājot par šīm idejām, bieži tiek pieminēts krievu filozofs Aleksandrs Dugins ar viņa eirāzisma idejām. Tiek uzskatīts, ka liela daļa no tām, īpaši grāmatā “Ģeopolitikas pamati. Krievijas ģeopolitiskā nākotne. Domāt telpiski” paustais iespaidojis Putinu un viņa politiku.
Tomēr skaidrs, ka Dugins nav masu patēriņa produkts un nebūtu varējis ietekmēt Krievijas sabiedrību, kas viņu vienkārši nepazīst un neinteresējas. Citādi ir ar populāro kultūru.
Gadsimtu mijā Krievijā milzīgu popularitāti guva divas režisora Alekseja Balabanova filmas – “Brālis” (1997. gads), bet jo īpaši “Brālis 2” (2000. gads). Stāsts ir par jaunu puisi Daņilu (šī loma atnesa kulta statusu aktierim Sergejam Bodrovam), kurš, atgriezies no kara Čečenijā, vispirms meklē savu vietu 90. gadu nomācošajā, kriminālajā Krievijas vidē, bet pēc tam dodas uz Ameriku, lai tur novērstu dažādas “netaisnības”.
Daņilas atklāti vardarbīgo pieeju lietu kārtošanā nepārtraukti pavada cēli teksti, un zīmīgi, ka pašlaik daudzi no tiem viens pret vienu tiek izmantoti Krievijas oficiālās propagandas līmenī, runājot par karu Ukrainā. Piemēram, “Mēs savējos nepametam”, “Krievi nepadodas”, “Spēks ir patiesībā”.
Filmā kādā fragmentā parādās arī ukraiņi, kas tiek dēvēti par “banderoviešiem”, un kurus bandītu cīņās nogalina ar vārdiem: “Par Sevastopoli vēl atbildēsiet!”
Niknas replikas, ja kāds nesaprot un nevar atbildēt krievu valodā: “Ko jūs nesaprotat – mēs taču esam krievi!” Bet sašutis krievu taksists, kurš aizbraucis piepelnīties uz ASV, pauž impērisku aizvainojumu, kāpēc vīlies Krievijā: “Gorbačovs nodeva dzimteni amerikāņiem, lai tik pats labi varētu uzdzīvot. Krimu pazaudēja! Krievu cilvēkus Baltijā nodeva, serbus Balkānos nodeva. Dzimtene…”
Varbūt tolaik to varētu uztvert kā (nevainīgi domātu) māksliniecisku spēli ar krievu tautas zemapziņu, lai atklātu, kas tajā snauž. Tomēr šo vēlmju materializācija izrādījusies šausminoša – kā “Pandoras lāde”, kuru aizvērt vairs nav iespējams.
