Rāpsimies ārā no atejas bedres! 0
Šo svētdien Adventes vainagā iedegsim pirmo sveci un būtu jāsākas skaistam, klusam un labu noskaņu pilnam Ziemassvētku gaidīšanas laikam. Bez riebīgas apsaukāšanās, rupjām lamām, skaudības un visas pārējās žults, kas ik dienu pārpārēm līst ārā no daudziem . It īpaši interneta vidē.
Nepagāja ne piecas minūtes, kad bija publiskota ziņa par Sarmītes Ēlertes virzīšanu Rīgas Domes priekšsēdētājas amatam nākamgad gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās, kā viens otram sekoja ņirdzīgi aizvainojoši komentāri. Ja “Vienotība” par savu kandidāti paziņotu klusajā Ziemassvētku gaidīšanas laikā, vai tad būtu daudz vairāk to, kas rakstītu laba vēlējumus Ēlertei un patiesi priecātos par notikušo? Šaubos, kaut gan ļoti gribētos, lai Ziemassvētku tuvošanās apvaldīs ikdienišķās dusmu lēkmes.
Piemēram, psihoterapeiti automātisku, neapdomātu dusmu producēšanu saista ar neizdzīvotu zaudējuma sajūtu, ar kaut ko ļoti nepiepildītu personīgajā dzīvē. Ne vienai vien tautai ir rituāli, kur pārstrādāt dusmas, lai ar tām nebūtu jāuzmācas citiem cilvēkiem, secina psihoterapeits Viesturs Rudzītis. Diemžēl Latvijā tā nenotiek, tāpēc dusmas pa visām iespējamām spraugām lien ārā, īpaši interneta vidē. Bet tajā pat laikā psihoterapeiti atzīst, ka tas, lūk, nemaz neesot slikti, jo Latvijā ķengas internetā ir rituāls, kā no tām tikt vaļā. “Ja sakām, ka dusmoties ir slikti, mēs aizštopējam sevi ciet, “ secina psihoterapeits
Rudzītis un uzsver, ka interneta vietne nav tā sliktākā vide šādām jūtu izpausmēm. Tā ir kā dusmu tualete, lai nevajadzētu kauties, šaut vai vienam otru nožņaugt. Gunta Ancāne, profesore psihoterapijā un psihosomatiskajā medicīnā no savas pieredzes zina, ka uz Ziemassvētkiem, nereti arī uz citiem lielākiem svētkiem, aktualizējas jautājumi, kas saistīti ar dzīves kvalitāti, īpaši emocionālo labsajūtu. Svētki ir kā lakmusa papīriņš emocionāli intīmajām attiecībām – vai tās ir pietiekamā daudzumā, vai ir līdzās cilvēki, ar kuriem kopā svinēt svētkus, vai esi palicis gluži viens un pikts savā kaktā. Tiem, kuriem pietrūkst šīs emocionālās labsajūtas, īpaši garajā Ziemassvētku gaidīšanas laikā, lien uz āru ne visai adekvātā veidā smagas apkārtējiem cilvēkiem nepatīkamas jūtas. Tas liecina, ka cilvēks jūtas slikti, ka viņš ir neapmierināts ar visu, sākot no sevis paša, un savu nīgrumu, dusmas gāž uz āru, veidojot publisku dusmu ateju. To nesagaidīsim no cilvēkiem, kuriem priekšā stāv skaisti, priecīgi notikumi.
“Kādēļ tu nesmaidi? “ vaicā mācītājs Kārlis Puķītis un secina: “Katram sava nelaime:
nesakārtotas attiecības ar mīļiem cilvēkiem, grūtības darbā, maz naudas, slimības utt.
Mēs kļūstam nomākti, depresīvi, grūtsirdīgi. Tās ir bedres, tie ir ciņi, kas jāpiepilda un
jānolīdzina, ne tuksnesī, bet savā dvēselē.“ (raksts ”Viņš tuvojas mums”, Baznīcas
gadagrāmata 2012) Savukārt mācītājs Atis Bambāns aicina mūs savākties iekšēji un iet
to savu ceļu uz sava “es” atrašanu, nepazaudējot sevi šajā pasaules skrējienā. Ne tikai
atrast, bet arī attīstīt sevi. “Ja cilvēks nav atradis sevi, tas ir briesmīgi, jo viņš kļūst agresīvs
pret visiem,“ tā uzskata mācītājs.
Ja pirms Ziemassvētkiem izdotos neiekrist tajā dusmu atejā, bet tiem, kas jau tur
nonākuši, no tās izrāpties, tad varētu teikt, ka Adventes laiks kļūst ar katru dienu gaišāks.
