Vispirms izzināt, tad vingrināt 1
Uz centru nāk vecāki ar bērniem, kuri sasnieguši piecu gadu vecumu, ne agrāk. Īpašie korekcijas vingrojumi prasa precīzu izpildi, un piecgadīgs to jau spēj. Vispirms tiek veikta diagnostika – neiropsiholoģiska pārbaude, lai noteiktu bērna sensomotorās attīstības līmeni, saprastu, kā darbojas viņa domāšana, atmiņa, telpiskuma uztvere, fonemātiskā dzirde (spēja vārdā atšķirt atsevišķas skaņas), kā viņš pārvalda ķermeni. To noskaidro ar īpašu uzdevumu, zīmējumu un testu starpniecību.
Šāda izpēte sniedz labumu arī vecākiem, viņi saredz bērna attīstības īpatnības, kā arī ierauga atvases potenciālu. Pēc tam sākas programma. To iedala trīs posmos, trīs dažādu līmeņu uzdevumu blokos. Viss sākas ar vieglo un kļūst arvien sarežģītāks.
“Vingrojumi veido vairāk jaunu saikņu starp dažādiem smadzeņu centriem. Nedodam rakstu vai matemātikas uzdevumus smadzeņu vingrināšanai – bieži uzskata, ka tikai tie attīsta prātu, taču ar kustībām var panākt daudz. Ir daudz specifisku vingrojumu, kas sākumā šķiet neparasti. Tomēr tas nav nekāds jogas kurss,” uzsver Vadims Levikins.
Tiek it kā atkārtoti cilvēka attīstības posmi – vispirms rāpo un guļ uz vēdera, mācoties sasprindzināt un atslābināt muskuļus. Caur muskuļu tonusa maiņu iespējams ietekmēt smadzeņu darbību.
Pēc tam ceļas četrrāpus, mācās līdzeni sēdēt, lai visi muskuļi noslogoti vienmērīgi. Apgūst pareizu stiepšanos, tad kustības ar delnām, koordināciju…
Sāk ar vienkāršo – pacelt roku un kustināt to pa labi un pa kreisi. Nākamais uzdevums – pacelt roku un pakustināt pa labi, bet pacelto kāju kustināt pa kreisi vai arī uz priekšu un atpakaļ.
Pēc tam vēl sarežģītāk: roku pa labi, kāju pa kreisi, bet otru roku uz priekšu un otru kāju atpakaļ. Lai to visu paveiktu reizē, turklāt skaisti, taisnā stājā un noteiktā sasprindzinājumā, smadzenes tiek pamatīgi aktivizētas.
Vēl mācās koordinēt kustības dažādos virzienos, savietot tā dēvētos algoritmus, vingrojuma daļas. Katrs algoritms atsevišķi šķiet vienkāršs, bet nav viegli tos salikt kopā. Tas viss spēcīgi trenē uzmanību, palielina atmiņas apjomu, veido saikni starp smadzeņu puslodēm.
Savukārt enerģētiskais bloks ir cieši saistīts ar elpošanu. No tā, kā elpojam, atkarīga prāta darbība. Bērns mācās līdzsvarot arī elpošanu un kustības. Kā peldētājs vai skrējējs – vēzē rokas peldot vai cilā kājas skrienot un atbilstīgi kustībām elpo. Pats galvenais – izelpot tajā brīdī, kad ir fiziska piepūle. Vecāki droši vien pamanījuši, ka bērns, piemēram, risinot kādu uzdevumu, domā un aiztur elpu. To var salīdzināt ar atrašanos smacīgā telpā – drīz vien rodas sagurums, zūd uzmanība, palēninās domāšanas procesi. Diemžēl atsevišķi bērni šādā sajūtā dzīvo visu laiku. Tiklīdz ir neliels stress, viņi pamirst, aiztur elpu. Patiesībā būtu jādara pretēji – dziļāk jāelpo, lai prāts darbojas labāk,” skaidro psihologs.
