Rāmā tonalitāte “Tiešā runā”: Skaidrīte Lasmane par LTV raidījumu 25
Raksta autore ir Skaidrīte Lasmane, LU Sociālo zinātņu fakultātes profesore, Dr,phil.
Iespaidīgi melnzila telpa ar pieskaņotu raidījuma vadītāja posteni centrā. Krustenisku konstrukciju galds starp divām nedaudz pret skatītājiem slīpi pavērstām runātāju rindām, apslēptām pustumsā. Ar maģisku vadītāja Gunta Bojāra diriģenta žestu un rituālo: “Sākam!” izgaismojas dalībnieku sešnieks, kurā atkārtoti ieraugām ministrus, kādu pašu augstāko valsts amatpersonu, politiķus kopā ar retu pašvaldības vadītāju, žurnālistu vai tautas cilvēku nelielu piejaukumu. Visnotaļ svarīgs, nopietns, prestižs un distancēts iespaids. Tā ik trešdienu iesākas LTV1 sabiedriskā kanāla stundu garais raidījums “Tieša runa”.
Nosvērtu un nopietnu tonalitāti nosaka ne tikai augsto amatu un viesu mazmainīgais sastāvs, bet arī valstiska mēroga aktualitātes raidījuma saturā. Parasti tās ir kādas valsts iestāžu darbības vai bezdarbības ierosinātas un mediju notikumā pārvērstas aktivitātes, piemēram, sociālo darbinieku klātbūtne Dobeles traģēdijā, Latvijas simtgades finansējuma demokrātiska apspriešana, nepārvaramās aplokšņu algas un nenokārtotais mediķu finansējums vai beidzot sagaidītā sakustēšanās izglītības un nodokļu reformās. Vairākbalsīgā un kritiskā valstisku notikumu apspriešanā “Tieša runa” parasti iesaistās agrāk vai vēlāk pēc tam, kad situācija vai lēmums pārvērsts mediju notikumā ar ziņu dienestu, radio “Krustpunktu”, preses un citu mediju starpniecību.
Kas ir tas atšķirīgais un nozīmīgais pienesums, ko šajā kritiskajā mediju daudzbalsībā ienes Latvijas sabiedriskā televīzija ar diskusiju pašā nedēļas vidū? Kāds galu galā ir iespaidīgā un stabilā raidījuma mērķis? Kas ir raidījuma efekts, ar kuru parasti mēra mediju produkta kvalitāti?
Iespaidīga telpa, profesionāls un pieredzējis vadītājs, svarīgi diskusijas dalībnieki, taču, jāatzīst, raidījumu ar interesi līdz galam izturēt ir grūti. Par nelielo ieinteresētību liecina arī atbildēs iesaistīto zvanītāju pieticīgie skaitļi, kas paliek dažu simtu, nevis tūkstošu līmenī. Šogad tikai Latvijas simtgades svinības izraisījušas lielāku ieinteresētību, kamēr uz nodokļu reformas diskusiju ar finanšu ministri un bankas prezidentu centrā atsaukušies vien 225 zvani.
Iespējams, ka intereses trūkums meklējams tematikas izvēlē, kurā nejūt oriģinālu un drosmīgu jaunas un mazapspriestas problēmas pieteikumu. Dažkārt rodas iespaids, ka raidījums bezkaislīgi un vienmuļi iekļaujas ierēdnieciskā domāšanā un piedalās “jautājumu risināšanā” bez gala un sākuma, kā tas ar jau minētajām “aplokšņu algām”. Valsts amatpersonu un politiķu komunikācija ar sabiedrību katru nedēļu nodrošināta, bet vai ar to nav par maz? Ko iegūst Latvijas sabiedrība un skatītāji? Jaunu tematiku? Svaigus risinājumus? Padziļinātu analīzi un kopsakara domāšanu, ja visu raidījumu galvenais, nomācoši vienveidīgais akcents likts uz naudas un finanšu lietām? Pat Latvijas valstiskuma simtgades pamatjautājums tika ievirzīts piešķirto finansiālo miljonu kopsakarā. Vai klātesošās amatpersonas grib un spēj sniegt atklātu informāciju par lēmumu un reformu riskiem, veiksmēm un neveiksmēm? Apspriežamo jautājumu situatīvā piezemētība un nomācošais pragmatisms, kas raksturīgs ne tikai minētajam raidījumam vien, būtu nopietnas diskusijas vērts.
