Ivo Traubergs: Daba nemīl tukšumu, autosportā notiek mašīnu izīrēšanas 0
Šajā desmitgadē par vienu no pasaulē populārākajām autosporta disciplīnām kļuvis rallijkross, kas Reiņa Nitiša un Jāņa Baumaņa sasniegumu dēļ iemantojis lielu līdzjutēju atzinību arī Latvijā. Pašmāju čempionāts rallijkrosā notika jau pagājušajā gadsimtā, bet pēcāk iestājās ilga pauze, ko pirms diviem gadiem pārtrauca Ivo Traubergs, aicinot kopā visus entuziastus un noliekot viņus uz starta līnijas. Jaunā sezona, kurā kopumā paredzēti pieci posmi, startēs 4. un 5. maijā Biķerniekos.
“Vēsturiski izveidojās tā, ka agrāk Baltijas reģionā daudz populārāks bija autokross – spožākā ēra iestājās ap gadsimtu miju, kad bija pilni dalībnieku sastāvi, kā arī tribīnes visos Eiropas čempionāta posmos. Arī nacionālā čempionāta sacensības bija kupli apmeklētas,” stāsta Ivo Traubergs, kas skaļākos panākumus guvis tieši autokrosā, bet arī rallijkrosā viņa rēķinā ir vairāki Latvijas čempiona tituli.
“Bet kā jau jebkurā sporta veidā ir vilnis – dažbrīd lielāks, dažbrīd mazāks, un arī autokross pagāja nostāk. Kopš 2014. gada, startējot pasaules čempionātam, ļoti lielu izrāvienu ieguvis rallijkross. Daudzi ieraudzīja, cik tas baudāms, dinamisks, ātrs. Sportistiem bija skaidri redzama trepe, pa kuru doties – ziemeļvalstu čempionāts, Eiropas čempionāts un tad jau arī pasaules līmenis. Mūsu vīzija bija tāda, ka vajag strauji radīt nacionālo čempionātu, lai rastos savi varoņi, kuri šeit trenējušies, izauguši un dodas tālāk iekarot lielākas virsotnes.”
Vai dalībnieku skaits aug?
I. Traubergs: Tāpat kā būvējot māju, sākām diezgan gludā vietā, bet rallijkross daudziem bija interesants. Sākotnēji notika žiguļu kausa izcīņa, ko aizvadījām ziemā pat vairāk nekā ar 50 dalībniekiem, sportiskais azarts tikpat augstā līmenī kā tagad čempionātā. Bet ziemas pēdējā desmitgadē kļuvušas ļoti nenoturīgas, tāpēc nevarējām pilnvērtīgi noorganizēt šo seriālu, un tas lika domāt, ko darīt pavasarī un vasarā.
Aizgājām rallijkrosa virzienā, pirmo sezonu pirms diviem gadiem sākām ar 28 mašīnām, bet beigās to bija ap 50. Daudzi brauca pamēģināt – pagaršot to kūku, patīk vai nepatīk, un lielos vilcienos visiem patika. Daudzi migrē no vienas disciplīnas uz otru, notiek mašīnu īrēšana. Pie mums brauc arī igauņi, lietuvieši, ik pa laikam – Krievijas sportisti.
Vai arī pats, ja gribētu, varētu braukt un sasniegt labus rezultātus?
Domāju, ka varētu, bet es pārāk labi zinu, cik tas maksā un prasa laiku – tā ir mazliet dzīve uz koferiem, ja brauc ar pilnu slodzi Eiropas čempionātā. Manā vecumā, drīz būs 44, tas jau kļūst nogurdinoši. Es pilnībā iztieku ar to, ka reizēm ar citiem kluba džekiem pabraucu treniņā vai testos, novicoju tā, ka viss slapjš, nolaižu tvaiku, un tad uz pāris nedēļām ir miers, braucu rāms kā cālītis. Neprasās pēc sporta devas.
Autokross un rallijkross ir radniecīgas disciplīnas?
Kā brālis un māsa, jo tās ir apļveida sacensības slēgtā trasē, un atšķirība tā, ka krosā simtprocentīgi ir grunts segums, bet rallijkrosam asfalts – 40 līdz 60 procenti. Sacensību formāts līdzīgs, mazliet atšķiras mašīnu skaits startā un pati starta procedūra. Teorētiski ar vienu mašīnu var braukt abās disciplīnās, mazliet gan mainās specifikācija.
Tu minēji, ka zini, cik tas maksā.
Ļoti atkarīgi no klases. Visekonomiskākā ir “Lada RX”, kur mašīna maksā no 2500 līdz 5000 eiro. Viena posma izmaksas Baltijas mērogā nav tik lielas – 500 līdz 600 eiro vidusmēra līmenī. Braucot ārpus Latvijas, palielinās transporta un uzturēšanās izmaksas.
Tas ir kontakta sporta veids, un cieš arī spēkrati.
Jā, tā diemžēl notiek. Strīdēšanās, ķīvēšanās, sodi – tā ir daļa no spēles, ar kuru jāsadzīvo. Agri vai vēlu jebkurš sportists nonāk līdz līmenim – sabojā savu auto, skrūvē, remontē, tās visas ir izmaksas, jāpatērē laiks, enerģija. Domāju, ka pie otrās trešās reizes sportistam vajadzētu saprast, ka ir arī vidējais pedālis un var izdomāt kādu gudrāku manevru, izveidot situāciju bez tīša vai netīša kontakta ar citu auto. Īstā odziņa ir tad, ja mašīna ir vesela, un atliek nomazgāt, noregulēt riteņu ģeometriju, un esi gatavs nākamajai sacīkstei.
Kuram ātrāk asinis uzkarsa – tev vai brālim Uģim?
Ar mainīgām sekmēm, bet mēs mācējām emociju līmeni noturēt veselā saprāta robežās. Tehniskajā sportā ļoti liela nozīme ir tehnikai, starta reakcijai, pirmā līkuma taktikai. Mums nekad nav bijis tā, ka punkts punktā sitamies un tētim vai kādam citam jāpasaka, kuram kurš jāpalaiž pa priekšu.
Uģis 2000. gadā kļuva par Eiropas čempionu autokrosā, tu izcīnīji trešo vietu. Kas brālim bija labāks – mašīna vai meistarība?
Viņš jau 1999. gadā brauca Eiropas čempionātā un mazliet arī iepriekšējā sezonā, tikmēr es vēl kapājos pa Latvijas čempionātu visās iespējamās disciplīnās. Man 2000. gada sezonā šur tur nepaveicās, un vienkārši nebiju tik labs, pāris reizes tehnika pievīla, un kopvērtējuma tabulā tas atstāja iespaidu. Tie bija labi laiki, Eiropas čempionāta posmā Bauskā no 30 ekipāžām sešas septiņas bija Latvijas. Liels spēks.
Kā tev šķiet – ar ko Reinis Nitišs un Jānis Baumanis ir īpaši?
Viņi pirmie iekāpa rallijkrosa vilcienā un no 2013. gada ir apritē, ļoti populāri. Ieguvuši lielu braukšanas prasmi un pieredzi, no kā pārējie mūsu sportisti var mācīties. Viņi ir Latvijas sporta nacionālais lepnums. Grūti izvērtēt, kurš labāks pilots.
Nitišs 2014. gadā pasaules čempionāta kopvērtējumā izcīnīja bronzu. Vai viņš izmantoja savu iespēju – to, ka rallijkrosam tā ir debija šādā līmenī?
Tā bija fantastiski laba sezona viņam un komandai, kurai bija laikus sagatavota, ātra un stabila mašīna. Reinis šo iespēju godam izmantoja, varēja būt arī labāk, ja Anglijas posmā mašīna mistiski nenoslāptu. Autosporta saimei tas deva ļoti spēcīgu grūdienu.
Domāju, ka nav neiespējami to atkārtot, Jānis pēc punktiem (pēc pirmā posma) ir trešajā vietā, bet vēl tikai sezonas sākums. Biķerniekos jau pirmajā posmā bagijos Ziemeļeiropas ieskaitē startēs Reinis Nitišs, viņu redzēsim arī Bauskā autokrosa čempionāta otrajā posmā.
Kā nodokļu reforma ietekmējusi autosporta vidi?
Ļoti krasi. Visi sportisti un klubi spiesti restrukturizēties, vairāk strādāt ar reklāmas pasākumiem. Nodokļu izmaiņu sekas vairāk jutīsim pēc pāris gadiem, kad būs mazāk starptautisko sasniegumu, jo finansējumu atrast ir ļoti grūti.
To var saukt par autosporta nokdaunu vai nokautu?
Varbūt nokauts gluži ne, bet viegla paralīze gan. Ziedojumu apmēram ir milzīgs kritums, no tā cietīs arī jebkurš vietējais čempionāts. Es gan esmu optimistiskāks – notiek mašīnu izīrēšana, un brauc citi. Daba nemīl tukšumu.
