Māris Antonevičs: Ralfs Nemiro vairs nav dusmīgs 4
Iesākumā kāds plašāks citāts no viena 2018. gada 31. augustā sociālajā tīklā “Facebook” publicēta ieraksta.
“”Parex banka” bija lielākā zagšana, kas notika Latvijā un varbūt visā Austrumeiropas vēsturē. Pēc tam, kad tā laika vadība iztīrīja visu bankas naudu, Latvijas valdība aizņēmās tautas vārdā aptuveni 2 miljardus eiro un ieguldīja tos bankā! (..)
Ieguldītā Latvijas tautas nauda apmēram 2 miljardu eiro apmērā bija pazaudēta vai nozagta, un līdz ar to Latvijai bija jācieš dziļākā krīze tās vēsturē, tajā pašā laikā Igaunija neglāba nevienu banku un necieta tik dziļu krīzi.”
Tālāk sašutums pāriet politiskos solījumos: “”KPV LV” uzskata, ka Latvijai nebūtu jāglābj šāds privāts bizness. “KPV LV” uzskata, ka mums ir jāmācās no kļūdām un tādēļ tas, kas notika ar “Parex”, būtu jāizpēta, jo ir iespējams, ka pastāv iespēja atgūt daļu no izšķērdētās naudas atpakaļ.
Neaizmirsīsim, ka arī auditoru kompānijas, kas veica auditu, ir materiāli atbildīgas par savu dabu, nerunājot jau par politisko atbildību tiem, kas izlēma šo banku šādā veidā “glābt”.”
Ieraksta autors ir kāds Ralfs Nemiro, kurš to izrotājis ar īpašu “emociju” zīmi – saviebtu vieplīti ar skaidrojumu “Ralfs Nemiro is feeling angry” (“Ralfs Nemiro jūtas dusmīgs”). Klāt pievienota arī Gata Šļūkas karikatūra “Latvijas Avīzē”, kuru tolaik vēl tikai topošais politiķis pārpublicēja bez saskaņošanas ar autoru un izdevumu.
Kāpēc šis ieraksts pēkšņi kļuvis aktuāls? Tāpēc, ka Ralfs Nemiro vairs nav “kāds”, bet gan Latvijas Republikas ekonomikas ministrs un viņa pārziņā ir tieši tie jautājumi, par kuriem viņš 2018. gada vasarā tik ļoti “jutās dusmīgs”.
Varētu šķist, ka šajā laikā politiķis pielicis visas pūles, lai atgūtu izšķērdēto naudu un sodītu vainīgos. Taču, kā ziņo LTV raidījums “De Facto”, Ekonomikas ministrija vēloties izlīgt ar bijušajiem “Parex” īpašniekiem un pārtraukt desmit gadus ilgušo tiesvedību. Nauda, ko valsts vēlas atgūt no bijušajiem baņķieriem, nav “KPV LV” politiķa “Facebook” vairākkārt piesauktie divi miljardi.
Valsts prasību summa pret bijušajiem baņķieriem ir 230 miljoni eiro. Pagaidām izdevies atgūt tikai 4,5 miljonus, varbūt izlīguma gadījumā varētu dabūt vēl mazliet.
Nemiro vairs nav dusmīgs, viņš ir ļoti pragmatisks. Arī runas tonis un stils pa šo laiku pieslīpēts, lai atbilstu tam, ko angļu valodā sauc par “officialese” – oficiālā valoda, kas raksturīga valdības dokumentiem un amatpersonu paziņojumiem.
Var jau būt, ka no pragmatiskā viedokļa šī nostāja ir pamatota, un nav pat tik svarīgi, vai ministram to ieteikuši kādi viņa politiskie “krusttēvi” vai ministrijas ierēdņi, kuriem noteicošās ir “ekseļa” tabulas.
Tomēr kā politiķis Nemiro vienkārši nedrīkst nākt ar šādu pozīciju, jo tā viņu padara par krāpnieku – pirmsvēlēšanu solījumu un apgalvojumu lauzēju.
Jau dzirdu ciniskus iebildumus, ka šis jau tāds sīkums, ko tad citu tur varēja gaidīt. Ko tikai pirms vēlēšanām nav sarunājuši un sasolījuši “KPV LV” pārstāvji – mainīt valsts pārvaldes modeli, likvidēt koalīcijas padomi, samazināt medikamentu cenas, atcelt OIK un nekustamā īpašuma nodokli un tā tālāk. Un ne jau nu Nemiro tas skaļākais šajā korī.
Taisnība, visa “KPV LV” šobrīd šķiet kā tāds pārpratums. Ne velti pirms kārtējā kongresa parādās dažādi priekšlikumi. No “KPV LV” frakcijas izslēgtais partijas līderis Artuss Kaimiņš stāsta, ka vajagot likvidēties. Vēl ir ideja par nosaukuma (un acīmredzot arī profila) maiņu.
Bet tās ir konkrēto politiķu problēmas. Valstiskā problēma ir cita – cik leģitīma ir šādas partijas līdzdalība valstisku lēmumu pieņemšanā. Leģitimitāte ir valsts tiesībās un politoloģijā bieži lietots termins, kas nozīmē ne tikai varas likumību, bet arī tās atzīšanu sabiedrībā.
Te var pieminēt arī tā saukto sabiedriskā līguma teoriju, kas balstās uz atziņu, ka cilvēki varu deleģē priekšstāvjiem. Savukārt, ja šis “līgums” tiek pārkāpts, tad varas turētājiem rodas problēmas, kā pamatot to, ka viņi vispār kaut ko turpina noteikt.
Demokrātijas apstākļos vienmēr var norādīt, ka tāpēc ir vēlēšanas – paši vainīgi, ka ievēlējāt to, ko ievēlējāt, nākamreiz būsiet gudrāki. Tā jau ir, tomēr arī biznesā tiek runāts par negodīgu komercpraksi, klientu maldināšanu un tamlīdzīgi un pret to cīnās. Politikā tas bieži tiek attaisnots.
