Anda Līce: Arī par valsti var teikt – tai trūkst asiņu 7
Es klausos satraucošu ziņu – donoru centrā trūkstot asiņu. Var gadīties, ka tieši tiem, kas savā tuvredzībā veicina donoru – gados jaunu un spēcīgu cilvēku – aizbraukšanu no valsts, nebūs ko pārliet. Skatoties plašākā kontekstā, arī par valsti var teikt – tai trūkst asiņu. Intelekts turpina aizplūst pasaulē, nauda – atsevišķās kabatās, uzticība institūcijām izčūkst. Iespējams, tam ir sakars ar nakts tumsā pieņemtiem lēmumiem. Ir iegājies, ka svarīgākos lēmumus atbildīgas personas gan Rīgā, gan Briselē nezin kāpēc pieņem ap pusnakti, kad nav jāskatās acīs patiesībai – cilvēki ir noguruši, izsalkuši, vēderi burkšķ skaļāk par sirdsapziņu. Kāda no Egīla Zirņa asprātībām skan: “Kamēr sirdsapziņa nespiež urīnpūsli, to var pieciest.” Kad gribas ātrāk tikt pie miera, tajā brīdī jau nedomā, ka pieņemtie lēmumi vēlāk var radīt lielu un ilgstošu nemieru.
Tādēļ ir slavējama un atbalstāma ikviena jaunu cilvēku cenšanās saprast, kas Latvijā ir noticis un notiek. Es ar prieku skatos Kārļa Būmeistara dokumentālo raidījumu “Melu laboratorija”. Kādam varbūt ir pretenzijas par stāstījuma veidu, izvēlēto ilustratīvo materiālu vai ko citu, bet es saku: lieliski, viņš spēj aizraut jauniešus, runāt par smagām lietām viegli un ar smaidu. Mums hroniski trūkst nesastīvināta un nesacukurota skatījuma ne tikai uz vēsturi, bet arī uz dzīvi kopumā.
Prieks ir par grāmatas kā milzīgas garīgas vērtības sava veida reabilitāciju – televīzijas akciju “Lielā lasīšana”. Sabiedrības labklājības mēraukla ir nevis liekais svars, bet spēja domāt un uzņemties atbildību. Mēs sākam nogurt no šķietamās īstenības virtuālajā pasaulē, no tā, ka arī labas domas, tikko izteiktas, aizņirb un pazūd uz neatgriešanos. Tāpat kā cilvēks nedzīvo no maizes vien, viņš nedzīvo arī no reklāmu bukletiem un žurnāliem vien. Gribas paņemt grāmatu un zīmuli, lasot pasvītrot un rakt dziļāk. Arī sevī.
Latvijai šoruden bija iespēja baudīt apbrīnojamo Bavārijas radio simfoniskā orķestra koncertu, ko diriģēja Mariss Jansons. Saņemt tādu garīgo starojumu bija necerēta dāvana valsts svētkos. Šim izcilajam kultūras cilvēku sniegumam vajadzētu likt mums katram celt augstāk savas varēšanas latiņu. Par iespēju baudīt koncertu neklātienē paldies televīzijai. Taču ir kāda lieta, kas televīzijai godu nedara – pirms lielā muzikālā notikuma vislabākais skatīšanās laiks bija atvēlēts Renāra Zeltiņa šovam, tādēļ (tā nebija pirmā reize) koncerta pārraide sākās pēc pulksten desmitiem vakarā. Tomēr tie, kas to sagaidīja, ir bagātīgi apdāvināti.
