“Rakšu” lamas spļauj pēc komandas. Bet tikai viena uz otru 0
Gaujas senlejā sešus kilometrus no Cēsīm atrodas zoodārzs “Rakši”, kurā mājvietu radusi kupla eksotisko dzīvnieku saime – kamieļi, lamas, alpakas, gvanako, aitas un citas radības. Pēc skaita visvairāk “Rakšos” ir lamas, tāpēc šoreiz plašāk stāstīsim par šiem graciozajiem dzīvniekiem.
Pavisam “Rakšos” šobrīd mīt divdesmit septiņas lamas, puse no tām – meitenes. Man par lielu izbrīnu, zoodārza projektu vadītāja Ieva Ozola katram dzīvniekam no galvas atceras vārdu. Pirāts, Rūdolfs, Dora, Pēteris, Taigers, Ženija, Mārvins, Zane, Rodella, Annele, Ronijs – Ieva lamas sauc vārdos vienu pēc otras.
Pirmās sešas lamas “Rakšos” ieradās 2006. gadā no Vācijas. Vairāk šo dzīvnieku zoodārzs nav pircis, tie visi pasaulē nākuši tepat “Rakšos”. Katru gadu dienas gaismu te ierauga pieci līdz desmit lamu mazuļi. Dzemdības gandrīz vienmēr notiek vasarā – jūlijā un augustā – dienas laikā no pulksten 12 līdz 15, kad saulīte spīd vissiltāk. Mazuļi pasaulē ierodas aptuveni desmit kilogramus smagi. Vienīgais, kas ir jāpalīdz cilvēkam, – pēc piedzimšanas mazā lamiņa jānosusina, jo lamu mātes tos nenolaiza tā kā govis. Pirmajā dzīves stundā mazie ir diezgan nevarīgi, mācās tikai zīst, piecelties un nostāvēt kājās, bet nākamajā stundā jau skraida apkārt un iepazīst apkārtni.
Visjaunākajām “Rakšos” dzimušajām lamiņām patlaban ir 8 mēneši. Bet vieni no vecākajiem lamu puišiem ir Mārvins un Pirāts. Viņiem jau ir desmit gadi. Savukārt pirmais “Rakšos” dzimušais lamu puisis ir Rūdolfs. Viņš pasaulē nāca 2006. gada vasarā, tātad nu jau ir pieaudzis un kļuvis par tēti deviņiem bērniem. Rūdolfs spiests mitināties vienā aplokā ar kamieļiem, jo kā lamu barvedis kaujas ar savas sugas brāļiem par galvenā statusu. Savukārt pie meitenēm viņu nevar laist, jo tas var sapāroties ar sev radniecīgu dāmu. Lamas raksturā ir ļoti dažādas – citas mierīgākas un mīlīgākas, citas straujākas un nepieejamākas. Piemēram, lamu meiteni Ženiju nedrīkst nepieskatītu laist ārā no kūts, stāsta Ieva. Ja izlaiž, tā tūdaļ pārlec pāri žogam un ir prom. Arī viņas meitai iedzimis spītīgais raksturs, tikai Annele žogam lec nevis pāri, bet lien pa apakšu. Lamām bieži gadās, ka bērniem iedzimst tāds pats raksturs kā kādam no vecākiem. Turklāt Ženija klausa tikai vīriešus, sievietes ne.
Pastaigājoties pa zoodārzu, ļaudis bieži vaicā, vai lamas viņus neapsļaudīs, teic “Rakšu” pārstāve. Bet uz cilvēkiem lamas nespļauj, viena uz otru gan. Tas saistīts ar cīņu par barību. Lamas cenšas viena otrai iespļaut mutē. Ja tas izdodas, lama, kurai iespļauts, divdesmit minūtes siekalojas un nespēj neko ieēst. Viena no lamām – Taigers – ir iemācīts spļaut pēc komandas – tas, lai zoodārza apmeklētājiem varētu nodemonstrēt, kā tas notiek. Lamas ir apķērīgi dzīvnieki, tām daudz ko var iemācīt, pat atšķirt krāsas.
“Rakšos” mīt arī viens gvanako. Izrādās, tālā senatnē lamas cēlušās no šiem savvaļas dzīvniekiem, inkiem tos pieradinot. Gvanako apspalvojums ir pelēcīgāks – tas, lai dzīvnieks būtu nepamanāms Andu kalnu vidē.
Lamu dzimtenē Andu kalnos nereti mēdz būt stiprs sals, tāpēc arī “Rakšos” mītošās lamas no aukstuma nebaidās. Pat vislielākajā salā tās labprāt dodas ārā – pastaigājas un vārtās sniegā. No sala tās sargā biezais kažoks. Lamas jūt – ja gaidāma barga ziema, tās izaudzē biezu, siltu apspalvojumu. Ja ziema gaidāma silta ar īslaicīgu aukstumu kā šī, tas veidojas plānāks. Latvijas vasaru lamas pārcieš grūtāk nekā ziemu, tāpēc zoodārzā tās ik pavasari cērp. No vienas pieaugušas lamas iegūst trīs līdz piecus kilogramus kvalitatīvas, turklāt antialerģiskas vilnas.
Barības izvēlē lamas nav prasīgas, ēd to pašu ko aitas – zāli, sienu, rudens pusē dabū pa kādam ābolam, liels kārums tām ir priežu zari. Daļa lamu labprāt ēd burkānus, citas neskatās tiem pat virsū, stāsta “Rakšu” pārstāve Ieva. Taču lamas ir tīrīgākas par aitām un kazām – dabiskās vajadzības nokārto vienā lielā “komunālajā” tualetē.
Lamas ir izteikti bara dzīvnieki, vienatnē turēt tās nedrīkst. Citādi dzīvnieks no skumjām var pat nomirt. Bet, ja lamu ievieto aplokā, piemēram, pie aitām, tā sāks justies kā aita un uzņemsies pār tām vadību.
Nav vairs aiz kalniem pavasaris, kam sekos vasara. Gaidāms, ka jūlijā un augustā “Rakšu” kuplo lamu saimi papildinās vēl krietns bariņš – aptuveni desmit mazās lamiņas.
Andu lamas:
dzimtene – Peru, Bolīvija, Čīle,
izteikti bara dzīvnieki,
pieaugusi lama sasniedz 160 līdz 180 cm augstumu, sver 130 līdz 204 kg,
nastu, kas sasniedz 25 – 30% no pašas svara, spēj panest vairākus kilometrus,
grūtniecība ilgst 11 mēnešus,
vienreiz gadā dzimst viens, reti divi mazuļi, katra svars 9 – 14 kg
dzīves ilgums – 20 līdz 25 gadi.
