– Mainām tematu! Es neskatos “UgunsGrēku”, pareizāk, neskatos televīziju, svarīgākās ziņas izlasu internetā. Taču dāmas, kas skatās, visas kā viena apgalvo, ka jūsu tēlotais nelietis un intrigants esot tik šarmants, ka viņam visu varot piedot. Ko jums, dramatiskam aktierim, nozīmē darbs seriālā? 1
– Mana pirmā parādīšanās šajā seriālā notika pirms deviņiem gadiem, tobrīd to sauca par “Neprāta cenu”, un tā bija 15. sērijā. Tagad varu teikt, ka tā ir brīnišķīga iespēja strādāt kopā ar citu teātru aktieriem, kā arī vērtīga pieredze darbā ar kameru. Pirms tam biju filmējies “Likteņa līdumniekos”, tagad gandrīz katru gadu filmējos ārzemju projektos, zinu, ka seriālā iegūtā pieredze ļoti, ļoti palīdz. Arī Arvīds Krievs, kas sākumā negribēja ņemt seriālā nodarbinātos aktierus, bija patīkami pārsteigts par to, ko daru.
– Jūs runājat par filmu “Dancis pa trim”. Bet kādi ir jūsu interesantākie ārzemju projekti?
– Esmu filmējies ar Džeisonu Stethemu. Tiesa, vienā kadrā viņš ir priekšplānā, bet es esmu redzams vien dziļumā, un otrā kadrā ir redzamas tikai manas rokas. (Smejas.) Tomēr kādu brīdi esam strādājuši kopā. Esmu filmējies arī ar Džoliju Ričardsoni. Viņa ieradās Latvijā inkognito, filmēšana notika Rundāles pilī. Tai apkārt tika uzcelta vesela kino pilsētiņa ar visiem viņu treilerīšiem. Ja kadrā bija jābūt pieciem aktieriem, katram tika iedots dublants, kas marķēja pārvietošanos kadrā, kamēr operatoru pulciņš lika gaismas. Aktieriem bija jādara tikai aktiera darbs. Esmu filmējies arī Krievijas projektos – gan visnotaļ diskutablos, gan vērienīgā sešpadsmit sēriju fantastikas seriālā “Kvest”, kas uz ekrāniem parādīsies šoruden.
Bet, atgriežoties pie “UgunsGrēka”, jāteic, ka televīzijas projektam, īpaši ikdienas seriālam, ir tik plaša auditorija, par kādu teātris nevar pat sapņot.
– Vai ir gadījies, ka nepazīstami cilvēki sveicinās ar jums kā ar senu paziņu?
– Protams. Un vēl daudz kas cits ir bijis. Es jau pats arī neskatos šo seriālu – man ir vai nu mēģinājumi, vai izrādes. Taču pēc cilvēku reakcijas varu spriest, kuru filmas posmu kad rāda. Darbā ar seriālu viss notiek paralēli – vienu sēriju raksta, citu filmē, vēl citu montē un vēl citu rāda. Reiz ieeju “Rimi”, lūdzu, lai man nosver gabaliņu gaļas. Pārdevēja paskatās uz mani niknām acīm, demonstratīvi nosviež uz letes prasīto un nošņāc: lūdzu! Pirmajā brīdī nevaru saprast, kāpēc tā. Tad pēkšņi ataust: ā, tātad rāda to sēriju, kur esmu pastrādājis riebeklību pret galveno varoni.
Citreiz eju pa Ziemsvētku tirdziņu Doma laukumā, pēkšņi kāda pārdevēja dod man dūraiņu un saka: ņemiet, Gunār, jums taču tagad tik grūti klājas. Skaidrs, rāda, ka esmu nokļuvis cietumā.
Bet pirms gadiem septiņiem vai astoņiem pēc izrādes kāda sieviete man pasniedz ziedus un saka: Gunār, šodien jūs brīnišķīgi nospēlējāt! Tātad bārmenis Gunārs Liepiņš brīvā laikā piestrādā teātrī. (Smejas.)
Tā deviņos gados mana sākotnējā loma bez teksta pamazāk ir izaugusi un izveidojusies par pazīstamu tēlu. Paldies seriāla rakstītājiem un režisorei, kas rūpējas par to, lai šis tēls iegūtu arvien jaunas krāsas, nekļūstot viennozīmīgi ļauns. Mazā valstī tas būtu bīstami.
– Īstenībā tas arī lielā valstī ir bīstami. Jūs ik vakaru ienākat daudzu cilvēku mājās, starp jums un viņiem veidojas īpaša emocionāla saikne. Un pēkšņi kāds vairs nespēj novilkt robežu starp ekrāna tēlu un īstenību… Bet, turpinot par robežām: kā jums pašam sokas ar pārslēgšanos – pārtapšanu un atgriešanos?
– Pārtapšana ir psiholoģiski smalks process. Es neesmu tehniski tik spējīgs, lai varētu mirkli pirms iziešanas uz skatuves ar klikšķi pieslēgties un pēc tam tikpat zibenīgi atslēgties. Man ir nepieciešams sagatavošanās laiks un arī atgriešanās laiks. Reizēm ilgāks, reizēm īsāks. Gandarījums ir tad, ja mans iekšējais stāvoklis ir spējis aizraut skatītāju, ja zāle ir dzīvojusi līdzi, smējusies, varbūt arī raudājusi.
– Ar to teātris atšķiras no kino. Teātrī skatītājs ir izrādes līdzradītājs. Tas, kā viņš klausās, kā elpo vai aiztur elpu, – tas viss veido izrādi, kas ik vakaru top no jauna.
– Pilnīgi noteikti! Zāles enerģētika ir ļoti, ļoti svarīga. Vienu vakaru pēc izrādes es jūtos noguris, taču pacilāts, citu – pilnīgi iztukšots.
