– Vai ar Annu satikāties akadēmijā vai vēl pirms tam? 1
– Anna mani esot ieraudzījusi trolejbusā un nodomājusi: ak, Kungs, es braucu stāties aktieros, bet šis cilvēks svītrainā uzvalkā droši vien dodas kādās darba darīšanās. Tomēr izrādījās, ka mēs abi braucam uz akadēmiju. Abi iestājāmies, kļuvām kursa biedri. Apprecējāmies neilgi pirms diplomdarba aizstāvēšanas un precējušies esam joprojām.
– Zinu, ka jums ir dēls Gustavs. Cik viņam tagad gadu un ko viņš dara?
– Gustavam ir piecpadsmit gadu, viņš mācās Rīgas Doma kora skolā, tūlīt pabeigs 8. klasi. Atšķirībā no manis viņam ir muzikālā izglītība. (Smejas.) Sākumā naivi cerēju, ka kaut ko iemācīšos kopā ar viņu, taču temps, kādā šajā skolā viss notiek, ir tik mežonīgs, ka es netiku līdzi. Varu vien priecāties par to, ko viņš dara. Piemēram, tagad viņš spēlē bungas.
– Pie leģendārā Tāļa Gžibovska?
– Tieši tā! Viņš uzaicināja Gustavu, un puika jau pēc pusgada veiksmīgi iekļāvās džeza grupā “Combo”, kur trūka bundzinieka. Taču arī tas vēl nav viss. Tā kā viņš ļoti strauji auga – ne vien emocionāli, bet arī fiziski –, nolēmām, ka būtu jāpamēģina basketbols. Nu jau vairākus gadus basketbols mūsu ģimenei ir svarīgs sporta veids, ejam skatīties spēles, cik nu iespējams. Puika ir 192 cm garš, taču ar labu ritma izjūtu un koordināciju, spēlē sporta nama “Daugava” komandā, kas Eiropas čempionātā ir izcīnījusi 2. vietu. Turklāt viņš skolā ik pa laikam vada kādu koncertu, dzied jauktajā korī, pēkšņi bija iekļuvis mūziklā, ko Doma kora skola iestudēja VEF kultūras pilī. Biju izbrīnīts, jo Gustavs nav mācījies solo dziedāšanu, agri nolūza, kādu laiku pat korī nedziedāja, taču pēkšņi tika uzaicināts uz noklausīšanos un dabūja Elīzas tēva lomu. Skatījos un priecājos, kā cilvēks, kam nav bijis iespējams apmeklēt vokālās nodarbības, dzied solo ar orķestri. Un vēl Gustavam ir savs blogs, viņš taisa raidījumus internetā, fotografē, montē filmas.
– Un ko jūs darāt visi kopā?
– Dēls agri saprata, ka mēs ar Annu esam ļoti noslogoti. Kopā ar mums viņš daudz laika ir pavadījis teātrī, nereti esmu ņēmis viņu arī uz pasākumiem ārpus teātra. Taču galvenais – reizi gadā mēs braucam uz ārzemēm. Gustavam bija divi gadi, kad pirmo reizi visi trīs aizbraucām uz Lietuvu. Kad viņam bija seši gadi, mēs divatā aizlaidām uz Taizemi. Kopš tā laika katru gadu uz desmit vai pat divdesmit dienām dodamies kaut kur ārpus Latvijas. Ceļošana ir mūsu hobijs. Mēs neizmantojam grupu braucienus, nedodamies uz kūrortiem, es pats visu saplānoju, tas ir gan finansiāli izdevīgāk, gan arī interesantāk. Kad bijām Londonā, aplūkojām Bigbenu un Temzas krastmalu, taču noskatījāmies arī visus mūziklus, kas tobrīd Londonā tika rādīti. Esam bijuši arī Berlīnē, Madridē, Venēcijā. Āzijā mūsu iecienītais galamērķis ir Taizeme, tā ir mūsu paradīze. Kad puika bija maziņš, nevedu viņu uz zooloģisko dārzu, toties viņam ir bijusi iespēja jāt gan ziloņa, gan kamieļa mugurā. Un vēl mums patīk doties turp, kur tūristus parasti nemēdz vest. Mēs daudz staigājam kājām, Anna reizēm nogurst, netiek līdzi, bet mēs ar Gustavu esam spējīgi noiet kilometru kilometrus.
