– Kolekcionēt raksturus un reakcijas ir aktierim noderīgs paradums. Taču vai es pareizi sapratu – aktiera profesija nebija jūsu bērnības sapnis? 1
– Nē, ne mazākā mērā! Tehnikumā mācījos ķīmiju, fiziku, matemātiku, biznesa angļu valodu, grāmatvedību, uzņēmuma ekonomiku, tirgzinību. Mans diplomdarbs bija par biznesa plānošanu. Līdztekus mācībām pētīju Latvijas tirgu, strādāju firmā, kas ieved Austrālijas vīnus, biju bārmenis klubā “Hamlets”, pelnīju vairāk nekā abi mani vecāki kopā. Taču vienā brīdī sajutu, ka man kaut kā pietrūkst…
– Pietrūkst sirdij un dvēselei?
– Patiesībā jā. Darbs lielākoties bija ar papīriem, nevis ar cilvēkiem. Sapratu, ka gribu iemācīties vēl kaut ko. Un tā es aizbraucu uz Kultūras akadēmiju, kur tobrīd notika dokumentu pieņemšana. Biju domājis par viesnīcu administrēšanas studijām vai ko līdzīgu. Skatos, pie visiem galdiņiem drūzmējas cilvēki, bet pie viena sēž Dace Skadiņa, viena pati. Eju klāt, jautāju: kas te? Aktierus uzņemam. Vai tur svešvalodu māca? Jā, franču. Es saku: labi, pierakstiet!
Tirdzniecības tehnikuma diploms deva man iespēju bez iestājeksāmeniem tikt uzņemtam Aviācijas institūta Ekonomikas fakultātē, līdz ar to man bija mierīgs prāts. Tas noteikti palīdzēja. Citi satraucās, nervozēja, bet man viss, kas tur notika, šķita amizants. Man lika spēlēt etīdes, es kaut ko runāju pretī, smējos, brīžiem domāju: kur esmu nonācis, ko es te daru? Vakarā pēc katras pārbaudījumu kārtas uz sienas tika izlikts saraksts ar tiem, kas tikuši tālāk. Velku ar pirkstu un – o, atkal esmu iekšā! Smejos un zvanu uz mājām. Tur arī smejas un nespēj noticēt. Tolaik Kultūras akadēmijā aktieru kursu uzņēma reizi četros gados, konkurence bija nežēlīga, kādi divsimt pretendenti uz divpadsmit vietām. Kā es tur iekļuvu, vēl tagad īsti nesaprotu.
– Vai sirds un dvēsele saņēma gaidīto?
– Saņēma gan gaidīto, gan negaidīto! Patiesībā tas bija kā blieziens – mani nākamie kursa biedri pauzēs starp iestājeksāmeniem paņem ģitāras, spēlē un dzied. Pēc finanšu vides tas šķita fantastiski. Lai gan ar “Vektoru” mums bija gana jautri izbraukumi, tā tomēr nebija mana ikdiena, drīzāk saliņa, kur paslēpties. Man prātā nebija nācis, ka tik atraisītā un radošā gaisotnē var dzīvot pilnu laiku.
