– Pirms turpināsim runāt par profesijas izvēli, gribu kaut nedaudz uzzināt par jūsu bērnību. Kāda tā bija? 1
– Saulaina. Jutos mīlēts un aprūpēts, lai gan iespēju tolaik bija daudz mazāk nekā tagad. Tam bija arī savi plusi – ja svētki, tad svētki, un tie nebija katru dienu. Mana bērnība un pusaudža gadi iekrita interesantā laikā – es biju gan Ļeņina mazbērns, gan pionieris, atceros tikšanās ar kara veterāniem, rupjmaizes vakarus, sarkanus karogus un neļķes pie Ļeņina pieminekļa. Un tad nāca pārmaiņas. Es vairs nebiju bērns, taču nebiju arī pieaudzis, tāpēc man tas nebija tik sāpīgi kā maniem vecākiem.
– Kādā ziņā sāpīgi?
– Mans tēvs bija zinātnieks, strādāja eksperimentālā institūtā, iesaistījās Tautas frontē, gaidīja neatkarību. Taču izrādījās, ka brīvai Latvijai viņa institūts nav vajadzīgs, to likvidēja, tēvs ar savu augstāko izglītību un zinātniskajiem sasniegumiem bija spiests pārkvalificēties par elektriķi. Viņš pat tagad nespēj pieņemt kapitālismu. Ne tāpēc, ka būtu pret, bet tīri psiholoģiski – nemāk dzīvot pēc jaunajiem noteikumiem. Māmiņa ir viņa pretstats – atraktīva, brīva, enerģiska, savulaik bija metodiste Jaunatnes sporta centrā. Abi bija sportisti, satikās, spēlējot volejbolu. Tagad viņi ir pensionāri.
– Vai jūs arī sportojāt?
– Man sportu aizstāja dejas.
– Un kā bija ar blēņām?
– Maziņš biju kārtīgs un uzcītīgs. Blēņas sāku darīt vēlāk. Piemēram, kad vēl mācījos 50. vidusskolā, mums ar draugiem patika aiziet līdz Bērnu pasaulei, kur uz galdiem bija izliktas košļenes. Viens novērsa pārdevējas uzmanību, otrs nočiepa košļeni, iedeva trešajam, kas tikpat nemanāmi atlika to atpakaļ, tikai citā pusē. Mums patika vērot, kā mainās pārdevēju sejas izteiksme.
– Īsāk sakot, ķērāt adrenalīnu.
– Tieši tā! Bet tā pa īstam atraisījos, kad man bija gadi piecpadsmit. Tiesa, to vairs īsti par blēņām nevarētu saukt. Nekas šaušalīgs jau nenotika, biju pietiekami nodarbināts ar mācībām un “Vektora” izbraucieniem. Taču pats sevī jutu tādu kā izlaušanos, brīvības sajūtu. Es biju pirmais no ģimenes, kas sāka braukt uz ārzemēm. Un vēl manī vienmēr ir bijis spēcīgs iekšējs protests pret netaisnību. Tāpēc arī no skolas aizgāju, lai gan tā skaitījās prestiža un smalka. Mana veiklā angļu valoda nāk no turienes, par to paldies, taču, kad sākās “obligāti brīvprātīgie ziedojumi”, man spuras bija gaisā. Vecāki nebija turīgi, tādēļ pēc 9. klases devos uz Tirdzniecības tehnikumu. Nolēmu, ka mācīšos profesiju.
Arī ģērbos es tolaik citādi nekā pārējie. Man bija garš vectēva sēņošanas lietusmētelis, bet uz muguras gumijās iekārts koferis, aplīmēts ar etiķetēm. Tāds es braucu arī uz ārzemēm. Ieeju Londonā veikalā, apsargs uzreiz nāk man līdzi un skatās, vai es ko nezogu.
Man patika izaicināt publiku un vērot cilvēku reakciju. Piemēram, braucu tramvajā, visi uz mani nosodoši noskatās. Nākamā pieturā iekāpj kāda vecāka kundzīte, es pieceļos, dodu viņai vietu un jūtu, ka vērotāju apziņā tajā brīdī notiek tāds kā apvērsums.
