«Rakstu, kad varoņi paņem aiz rokas» 0
2011. gada “Lata romāna” konkursā bija vērojama lielāka žanriskā daudzveidība, nekā ierasts. Īpaši tajā izcēlās romāns, kurā pa tradicionālu lauku sētu pagalam netradicionāliem paņēmieniem saimnieko parapasaulīgas un pārpasaulīgas būtnes vecās, šerpās Verķu mātes vadībā.
Atverot aploksnes ar konkursantu vārdiem, izrādījās, ka ironiski fantastisko versiju par Latvijas vēsturi un Eiropas mitoloģiju sarakstījis līdz šim nedzirdēts autors, jaunākais visu mūsu romānu konkursu dalībnieks Jānis Valks. Pirms romāna iznākšanas aicinājām viņu uz sarunu.
– Kas īsti ir Jānis Valks, un kā viņš sācis rakstīt?
J. Valks: – Esmu dzimis ventspilnieks, Skrundā izmācījies par galdnieku un Rīgā pusotru gadu studējis masu pasākumu režiju. Tad pārcēlos atpakaļ uz Ventspili un nu jau astoņus gadus strādāju televīzijā. Rakstīt sāku arodskolā, kad literatūras stundās bija jāsacer esejas, miniatūras, tēlojumi. Veicās gluži labi – nezinu gan, cik veiksmīgi tas šķistu tagad. Un tad reiz laukos, lasot kartupeļus, prātā iešāvās doma par garāku rakstāmgabalu. Veicas lēni, turpinu to rakstīt un pārrakstīt jau desmit gadus. Tas ir stāsts par 2046. gadu, par graustu rajonu Rīgas centrā – tad Rīga sāksies Tukumā un beigsies Siguldā.
Tāds bija rakstīšanas sākums, paralēli uzrakstīju vairākus stāstus, vēl dažus iesāku un nepabeidzu. Ideja par Verķu māti radās reiz pēc tusiņa. Kad visi bija aizgājuši gulēt, bet aizmigt nevarēja, sāku melst par visādiem ērmiem un mošķiem. Toreiz tas palika nepierakstīts, dažas lapas uzmetu tikai pāris gadus vēlāk, tad 2008. gadā – vēl dažas, bet visu laiku krājās pieraksti, piezīmes.
Tad nāca “Lata romāna” konkurss – būtu tajā noteikti piedalījies agrāk, bet vienmēr palaidu garām iesniegšanas termiņu. Šoreiz pamanīju un nolēmu, ka rakstīšu vienu romānu tieši konkursam, bet vajadzētu vēl kaut ko. Tā joka pēc izlēmu pabeigt “Verķumāti”.
– Lasot šķiet, ka esat iedziļinājies ne vien latviešu folklorā, bet visas Eiropas mitoloģijā.
– Kaut neesmu folklorists, mani šīs lietas interesē. Īpaši, rakstot Verķu māti, daudz meklēju informāciju gan savā bibliotēkā, gan internetā. Varētu jau rakties vēl dziļāk, bet tad tas būtu darbs uz daudziem gadiem. Jau šis ir ieildzis.
– Kāpēc galveno personāžu nosaucāt tieši par Verķu māti?
– Nosaukums man iešāvās prātā pirmajā stāstīšanas naktī. Varbūt tādēļ, ka latviešu mitoloģijā ir visādas mātes – Meža māte, Zemes māte, Vēja māte – un mums ir arī daudz derīgu rīku, kurus dēvē par verķiem – tāds kopīgais apzīmējums i sprigulim, i veļas kuļamajam, i kāpostu stampai. Un parapasaulīgo tēlu jau latviešiem arī pietiek, es gan vēl dažus pieliku klāt.
– Kādu literatūru pats mīlat lasīt?
– Mīļākie autori man vienmēr bijuši Žils Verns, Staņislavs Lems, Herberts Velss, Gabriels Garsija Markess, Džeralds Darels un Kurts Vonnegūts, bet pēdējā laikā esmu aizrāvies ar padomju sociālā reālisma romāniem. Tajos ir, protams, daiļliteratūras sižets, bet arī ļoti precīzi aprakstītas noteiktas dzīves reālijas – teiksim, nesen izlasīju romānu “Universālveikals”, un tajā tik skaidri aprakstīta padomju tirdzniecības sistēma. Tāpat daudzi “Kontinenta” izdotie romāni sniedz diezgan skaidru ieskatu dažādos zinātnes atklājumos – uzzinu vismaz tikpat daudz kā tad, ja izlasītu populārzinātnisku darbu, jo autori tās idejas jau apstrādājuši, lai būtu vienkāršāk uztveramas, bet skaitļi man tāpat nepaliek galvā.
– Kāpēc cilvēki vispār lasa?
– Viens no iemesliem noteikti ir vēlme aizbēgt no skarbās ikdienas realitātes, pabūt kur citur. Piemēram, Markesam ir ļoti labi apraksti, tajos var just Dienvid-amerikas sauli. Bet ir gan jāuzmanās, ko raksti, jo tas nāk atpakaļ. Reiz uzrakstīju stāstu par ASV armijas karabāzi Sahāras tuksneša malā – tur pienāk ziņa, ka sācies karš, bāzi slēdz brīvai pieejai un gatavojas karam. Un tā divus gadus nāk signāls: “Esiet gatavībā, esiet gatavībā.” Lielākā daļa karavīru sajūk prātā, nošaujas, aizmūk, paliek tikai trīs. Un tie beidzot atklāj, ka transformatora skapī ielīdusi un nomirusi pele, uzkritusi uz vadiem, laiž uz īso – nekāds karš nenotiek un nav paredzēts, gatavība atsaukta jau pēc nedēļas.
Kādus pāris mēnešus pēc šī stāsta sarakstīšanas man lauku mājās sāka sist ārā korķus. Saimniecība diezgan liela, kamēr ar māsasvīru, kurš elektriķis, visu pārbaudījām, pagāja ilgs laiks. Tiekam līdz manai smēdei, kur elektrības skapis, attaisām to vaļā – iekšā ielīdušas piecas peles, nobeigušās un uztaisījušas īssavienojumu…
– Tātad esat ne vien galdnieks un televīzijas darbinieks, bet arī lauku saimniecības īpašnieks?
– Ar uzsvaru uz “saimniecības”, nevis “lauku”, jo no mājdzīvniekiem turam tikai vistas. Man ir darbnīca, gribu nopirkt kārtīgu galdniecības darbgaldu, lai varu darīt to, kas patīk, nevis to, ko vajag. Arī masu pasākumu režisora izglītību esmu izmantojis – pie manis četrus gadus notika rokmūzikas festivāls “Dark Līgo”. Briesmīga skriešana un birokrātija, reiz nebija zīmoga uz viena papīra un tas beidzās ar tiesu – piesprieda gan tikai 20 latu sodanaudu, bet tiesa paliek tiesa. Un vēl – koncerts, ko taisi pats, nav koncerts tev. Tāpēc pārtraucu. Draugi gan nāk virsū un prasa, kad būs nākamais, bet es atrunājos, ka nav laika, jo rakstu.
Faktiski jau rakstīšana arī zināmā mērā sākās ar braukāšanu uz rokkoncertiem Rīgā. Tur sapazinos ar interesantiem cilvēkiem un radās pieredze, kuru gribēju aprakstīt. Tā arī manā vēl līdz galam nepabeigtajā sociālās fantastikas romānā ceturto daļu notikumu veido paša, tikpat – citu piedzīvotais un tas, ko es ļoti gribētu piedzīvot, kā arī tas, ko nekādā ziņā negribētu piedzīvot. Tādēļ arī rakstu tik ilgi – tikai brīžos, kad varoņi nāk, paņem mani aiz rokas un aizved sev līdzi.
Uzziņa JĀNIS VALKS * Dz. 1982. gadā Ventspilī. * Mācījies Latvijas Kultūras koledžā un Skrundas AVS. * 2010. gadā Prozas lasījumos ieguvis “Skrivanek” žūrijas “Simpātiju balvu”. * 2011. gada decembrī saņēmis izdevniecības “Lauku Avīze” balvu par debiju kā jaunākais autors “Lata romāna” konkursā. |
