Rakstnieku rezidences Latvijā – vai cīņa ar vējdzirnavām? 5
Guna Roze, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Kamēr Eiropā un pasaulē rakstnieku un citu mākslu rezidenču nozīme vietējā un valstiskā mērogā sen izprasta un tiek dāsni novērtēta, Latvijā ir tikai viena pastāvīga rakstnieku rezidence, kas atrodas Ventspilī. Pārējās trīs – epizodiskas, divām no trim – nepietiek finansējuma. Tikmēr latviešu autoru pieprasījums pēc rezidencēm ir divas līdz trīs reizes lielāks nekā piedāvājums. Sāpīgais jautājums uzkarsa šovasar, kad Latvijas Rakstnieku savienība pirmo reizi vēsturē atteicās parakstīt vienošanos par projekta īstenošanu ar Valsts kultūrkapitāla fondu (VKKF), jo nosacījumi bija nepieņemami. VKKF finansējumu piešķīra tikai rakstnieku stipendijām, bet ne nama uzturēšanas izdevumiem rezidenču laikā. Iepriekšējā gadā bija otrādi – naudu uzturēšanai starptautisks projekts iedeva, bet autoru stipendijām VVKF principiāli nedeva. Rādās gan, ka šis precedents ir izkustinājis rezidenču neizprašanas ledu valstiskā līmenī – gan VKKF, gan Kultūras ministrija sola nākamgad rezidencēm izstrādāt īpašu mērķprogrammu.
Par to, kāda ir rezidenču šodiena un nākotne, sarunājās rezidenču pārstāvji: Latvijas Rakstnieku savienības (LRS) priekšsēdis un rakstnieks Arno Jundze kā Dubultu Rakstnieku nama pārstāvis, Ventspils Starptautiskās rakstnieku un tulkotāju mājas direktore Ieva Balode, Siguldas kultūras centra “Siguldas devons” direktore Jolanta Borīte (organizē rezidences Siguldas novadā). Sarunā piedalījās arī raksta autore, Tukuma – UNESCO Literatūras pilsētas darba organizatore, rakstniece Guna Roze.
Pieprasījums un piedāvājums
I. Balode: – Pieprasījums rezidencei Ventspilī ir liels un regulāri pieaugošs, īpaši šobrīd, jo ir gana daudz atlikto rezervāciju kovida dēļ. Turklāt ir liels pieprasījums no Ukrainas autoriem un tulkotājiem. Tāpēc ir ļoti aizpildīts grafiks. Vidēji māja saņem ap 170 pieteikumu gadā, no tiem atbalsta ap simt, vērtējot tikai profesionālus kritērijus. Nevienam netiek atteikts vietas vai naudas trūkuma dēļ, bet var nākties pagaidīt kādu laiku. Vismaz viena vieta katru mēnesi tiek rezervēta autoram no Latvijas, bet parasti katru gadu no Latvijas ir 30–40 rezidenti.
A. Jundze: – Dubultos ir 11 numuriņi, teorētiski varētu uzņemt 132 autorus gadā, bet reāli rezidence darbojas apmēram sešus mēnešus gadā, lai taupītu apkures izdevumus. Normāli būtu, ja rezidencē gada laikā strādātu apmēram 50–60 autori.
Droši varu apgalvot, ka Dubultos tapuši daudzi latviešu autoru darbi, te darbojusies liela daļa aktīvo LRS biedru; to noteikti ir vairāk nekā simt. Strādājuši sēriju “Mēs. Latvija. XX gadsimts” un “Es esmu…” autori, tāpat dzejnieki, tulkotāji, prozaiķi, literatūrzinātnieki, kritiķi, muzeju darbinieki, redaktori. Rezidencē strādājuši arī somu, zviedru, igauņu un lietuviešu autori.
J. Borīte: – Tekstu autoru un ilustratoru tandēma rezidencei katru gadu saņemam trīs līdz četrus pieteikumus uz vienu vietu. Kopš 2021. gada rezidencē viesojušies apvienība “Orbīta”, dzejnieks Krišjānis Zeļģis, rakstnieks Andris Kalnozols, bērnu grāmatu autore Evija Gulbe, ilustratore Linda Lošina, tulkotāji Raiens van Vinkls un Emīlija Jarnutovska, rakstniece Ieva Melgalve un mākslinieks Andrejs Brīvulis.
G. Roze: – Kad izsludinājām pieteikšanos “Zīlītēs”, pieļāvām, ka varbūt nepieteiksies neviens, jo tā ir jauna rezidence, turklāt lauku viensētā, četrus kilometrus no tuvākā veikala un desmit kilometrus no Tukuma. Bijām priecīgi pārsteigti, ka pieteikumu bija tik daudz, ka sākotnēji plānoto divu mēnešu vietā ieplānojām trīs, bet tik un tā visus gribētājus nevaram uzņemt. Nešaubīgi liela loma te ir pašai mājai – tur dzimis, audzis un radījis Baltvilks – tā nav jebkura māja, otras tādas nav. Kā nopratām no pieteikuma vēstulēm, rakstnieki meklē mieru un saikni ar dabu. Ar to pagaidām Latvijā esam unikāli, šī būs Tukuma niša.
Pārliecināšanas un finansējuma iegūšanas māksla
I. Balode: – Ideja par rakstnieku māju Ventspilī pieder Norai Ikstenai, viņa arī runāja ar pilsētas vadību un pārliecināja. Konkrētākas aprises šī ideja ieguva, jau pateicoties Andrai Konstei, kura kopš pirmsākumiem mājā strādāja par direktori un izveidoja to par autoriem pievilcīgu vietu. Manuprāt, rezidences ir, lai atbalstītu radīšanas procesu, nevis kādu konkrētu produktu, grāmatu. Kā dažādu profesiju meistari iet uz darbu, tā arī autori, mākslinieki, mūziķi, fotogrāfi dodas uz studiju, lai strādātu. Tāpēc ir nepieciešams radīt profesionālu vidi radošam darbam, ko katrs individuāli nevar atļauties. Vēl labāk, ja tā sniedz arī morālu atbalstu, ko rakstnieku mājas gadījumā rada autoru kopiena un savstarpēji atbalstošās attiecības.
J. Borīte: – Sigulda apzināti veidojas par literatūras pilsētu. Mums jau iepriekš bijusi pieredze īslaicīgu vai vienreizēju rezidenču rīkošanā māksliniekiem, ainavu arhitektiem, dizaineriem. Siguldas novada radošās rezidences lietderīgumu pierādām caur rezidentu sadarbību ar kopienu.
G. Roze: – Rezidences atvēršana bija viens no Tukuma mērķiem un apsolījumiem, gatavojot pieteikumu UNESCO Radošo pilsētu tīkla Literatūras pilsētas titulam. Pieņēmām Baltvilka māsasmeitas Ineses Vismanes un biedrības “Baltā vilka takas” piedāvājumu veidot rezidenci “Zīlītēs”. Pašvaldībai šis risinājums šķita labs, tiktāl viss bija vienkārši.
I. Balode: – Autori uz Ventspils Rakstnieku māju brauc strādāt un par darbu ir jāmaksā, attiecīgi stipendija ir samaksa par radošo darbu. Piesakoties rezidencē un aizpildot pieteikuma formu, kur norāda līdzšinējos sasniegumus un plānotos darbus, autori vienlaikus piesakās arī uz stipendiju, bet to saņem aptuveni divas trešdaļas no visiem rezidentiem. Stipendijas lielums ir 320 eiro par četru nedēļu rezidentūras laiku pēc iedzīvotāju ienākuma nodokļa nomaksas. Pārējiem, kas apstiprināti, ir iespēja braukt strādāt bez stipendijas. Ir tādi, kas atsakās, bet lielākā daļa tomēr brauc un strādā. Stipendijas ir mazas, ar tām īsti nevar atvieglot finansiālo situāciju. Bet, ja kādam palīdzam, tad prieks.
G. Roze: – Rakstīšana ir darbs, ko katrs nevar veikt, tāpēc nevajag pret to izturēties kā pret izklaidi. Rezidences laikā varu izdarīt pat sešas reizes vairāk nekā mājās, kur vienmēr traucē blakus apstākļi. Pēc pieredzes zinu arī, ka ideālais rezidences ilgums ir ne mazāk kā pilnas divas nedēļas un ne vairāk kā četras. Rezidenci “Zīlītēs” organizē sabiedriska labuma organizācija, biedrība “Tukuma literātu apvienība”. Pašvaldība autoriem maksās dienas naudu – astoņus eiro dienā, kas, salīdzinot ar pasaules dāsnajām stipendijām, ir maz, bet pietiekami izdzīvošanai. Pati esmu strādājusi bez stipendijas gan Ventspilī, gan Dubultos, un, jā, arī mums vairāki autori rakstīja, ka stipendija nav noteicošais, bet gan apstākļi darbam.
J. Borīte: – Nodrošinām dzīves un darba vietu diviem cilvēkiem 12 dienu darbam ar radošo stipendiju 250 eiro pirms nodokļu nomaksas katram rezidentam.
A. Jundze: – Latvijas Rakstnieku savienība uzskata, ka autora darbam ir jābūt apmaksātam. Mums ir daudz autoru, kuri raksta pāris reižu gadā no pamatdarba brīvajā laikā. Nedot viņiem komfortablu iespēju netraucēti strādāt labiekārtotās rezidencēs ir nekrietni. Tā mēs reāli zaudējam romānus, stāstus un dzeju, kas paliek neuzrakstīti. Laikā, kad pat Lietuva Nidā piedāvā stipendiju 3000 eiro, būtu dīvaini turpināt nemaksāt neko. Tas ir pamatprincips, ko Latvijā nesaprot un labprāt redz autorus strādājam par velti.
Sadarbībā ar Jūrmalas valstspilsētu konkursa kārtībā tiek piešķirtas trīs šīs pašvaldības stipendijas. Ir noteikta īpaša kārtība, kādā visām stipendijām jābūt reģistrētām, bet LRS nav stabila finansējuma, tāpēc VKKF konkursos autoriem prasām dienasnaudu, kas saskaņota ar attiecīgajiem MK noteikumiem. Arī LRS ir sabiedriskā labuma organizācija, maksāt nodokļus ir goda lieta.
2022. gadā VKKF stipendijas nepiešķīra vispār, šogad no greizi izprastās sadarbības ar VKKF esam atteikušies. Man ir grūti saprast VKKF ekspertu lēmumus, kuri gadiem atsakās atbalstīt te vienu, te otru tāmes pozīciju, neļaujot īstenot normālu rezidenču programmu, jo tā ir Eiropas un pasaules rezidenču prakse, ka rezidentam apmaksā dzīvošanu un dienas naudu. Kultūras ministrija (KM) un VKKF sola šo jautājumu risināt, bet 2024. gads rakstniekiem Dubultos ir zaudēts. Grūti saprast, vai tiešām nolikumā neaizliegtā pozīcija, kas sedz autoru uzturēšanās izdevumus rezidencē, ir “nešķīstāka” par, piemēram, tipogrāfijas izdevumiem un citām tikpat tehniskām pozīcijām jebkurā nozarē, kam taču, spriežot pēc šādas loģikas, arī nav nekāda sakara ar radošumu. Turklāt kur ekspertu loģika – pērn, kad līdzekļi uzturēšanai bija, nedeva stipendijām. Tagad stipendijām dod, bet nav līdzekļu uzturēšanai. To gan vajadzētu aptvert, ka rezidenču neesamība ir vismaz kādi 20 neuzrakstīti jaundarbi šogad un ka autors tomēr ir visas grāmatniecības ķēdes pamatā. Pastumt viņus malā nebija gudrs solis, kas paliek uz ekspertu sirdsapziņas. Dubultu Rakstnieku māja, protams, izdzīvos. Tomēr, ja situācija neuzlabosies un 2025. gadā rezidenču programmai Dubultos līdzekļu nebūs, trauslais miers un solidaritāte grāmatniecības nozarē piedzīvos nopietnus pārbaudījumus, jo autoru ignorēšana ne pie kā laba nenovedīs.
Nevarētu teikt, ka pēc nama nodošanas LRS tālāk valsts par Rakstnieku namu nerūpējās. Savulaik ar īpašu likumu tas tika atbrīvots no nekustamā īpašuma nodokļa, pa reizei mazus piešķīrumus rezidencēm saņēmām VKKF konkursos. Tomēr politiskās gribas pietrūka, visticamāk, arī savienības toreizējā vadība dzīvoja ilūzijās. Līdzekļi un rūpes par rakstnieku rezidencēm aizgāja Ventspils virzienā. Mani priekšgājēji priekšsēdētāja amatā apliecinās – visbiežākā atbilde no ierēdņiem, politiķiem un ekspertiem bija: pelniet paši! Kaut biedrība nav SIA un nemaz tā nevar ņemt un pelnīt, jo to neļauj likumi. Pamatā namu šajā vairāk nekā 20 gadu laikā par apmēram 95 procentiem uztur Latvijas Rakstnieku savienība. Tas, ko ātrumā varu nosaukt, nemeklējot grāmatvedībā: paši pērkam gultas, nupat iegādājāmies trīs jaunus dīvānus, pērkam ledusskapjus, elektrisko plīti, gultasveļu, aizkarus, gludekļus, tējkannas, higiēnas priekšmetus – visu, kas saimniecībā vajadzīgs. Lietas diemžēl nolietojas un plīst. Paši mazgājam un kopjam teritoriju, apmaksājam dažādus remontus utt., saņemot epizodisku, neregulāru un daļēju atbalstu no Kultūras ministrijas. Šobrīd maksājam mikroskopisku atalgojumu pārvaldniekam, kas ir krietni zemāks par minimālo, pārējais notiek brīvprātīgā kārtā, jo biedrībai nav iespēju maksāt atalgojumu.
Ministra Naura Puntuļa laikā rezidences ignorēšanas ledus sakustējās. Nams beidzot saņēma atbalstu, varējām veikt terases jumta un kosmētisko remontu, sakārtot māju un tās apkārtni, uzlikt jaunu ugunsdrošības signalizācijas sistēmu, pārbaudīt elektroinstalāciju, kas divstāvu koka ēkai ir ļoti svarīgi. Tomēr pietrūka paša galvenā – stabila un prognozējama atbalsta. Par to tika runāts, bet valdība krita. Sākot no nulles, iepriekšējās vienošanās, protams, nebija spēkā. Agnese Logina gan teicās saprotam, bet praktiski nekas nenotika. Rezultātā 2024. gadā rakstnieku rezidencēs pieņemam tikai tos autorus, kas paši spēj apmaksāt uzturēšanos, kas ir ļoti negodīgi pret Latvijas autoriem, kuriem šīs rezidenču iespējas ir ārkārtīgi nepieciešamas.
I. Balode: – Lai iegūtu finansējumu stipendijām, piesakāmies dažādiem fondiem – VKKF, “Nordic”, “Radošā Eiropa”, “Culture Moves Europe”, Ventspils valstspilsētas pašvaldības un Ventspils valstspilsētas domes Kultūras projektu atbalsta programmā. Garantēts nav nekas, bet līdz šim atbalstu ir sniedzis VKKF, “Nordic”, Kultūras ministrija, Ventspils dome, kā arī ir bijuši daudzi mazāki sadarbības projekti, kā ietvaros arī iegūtas stipendijas – ASV vēstniecības granti, Zviedrijas–Latvijas sadarbības fonds, sadarbības projekti ar citām rezidencēm u. c.
Ventspils Rakstnieku un tulkotāju mājas nams pieder Ventspils valstspilsētas pašvaldībai, kas arī to uztur kārtībā. Nelielus remontus un komunālos maksājumus sedzam no pašu ieņēmumiem, dažādu projektu finansējumiem un arī no KM piešķirtā budžeta. Darbinieku algas tiek maksātas no KM budžeta.
J. Borīte: – Rezidenču programmai finansējums paredzēts pašvaldības budžetā. Papildus ir iespēja piesaistīt finansējumu kultūras un sabiedrībai nozīmīgu projektu konkursā organizācijām, kas vēlas sadarboties rezidenču programmas nodrošināšanā.
G. Roze: – Stipendijām šim gadam naudu piešķīra pašvaldība UNESCO Literatūras pilsētas budžeta ietvaros. Sāpe ir iekštelpu pielāgošana rezidencei; tā arī neizdevās pārliecināt pašvaldību, ka nevar atvērt durvis jebkurā miteklī un piedāvāt rakstniekiem tur strādāt. Iekārtošanai, tāpat uzturēšanas izdevumiem nāksies meklēt sponsorus vai arī nepieciešamos tūkstošus segšu no sava atalgojuma, kas, protams, nav normāli.
Rakstnieks un vietējā kopiena
I. Balode: – Ventspils rezidentiem nav pienākums obligāti piedalīties publiskos pasākumos, bet visnotaļ bieži lūdzam viesoties skolās vai tikties ar jaunajiem autoriem un lasītājiem, un parasti šādas tikšanās netiek atteiktas, ja vien tas netraucē rakstnieka/tulkotāja plānotos darbus. Bieži sadarbībā ar vietējiem laikrakstiem veidojam intervijas ar rezidentiem, lai iedzīvotāji zinātu, kas te dzīvo un kādi darbi top Rakstnieku mājā.
A. Jundze: – Ja autors pats ieplānojis kādas aktivitātes un kontaktus ar lasītājiem, ārpus nama viņš to var darīt, bet namā – tikai saskaņojot ar pārējiem, ja vien projektā nav kādu īpašu nosacījumu.
J. Borīte: – Siguldas rezidenču programmas ietvaros tiek veidota praktiska saikne ar vietējo kopienu, organizētas meistarklases, izstādes vai citas aktivitātes. Šis ir vienīgais faktors, ar ko varam pašvaldībai pierādīt rezidenču lietderību.
G. Roze: – Ja rezidences laiks sakritīs ar Tukumā plānotu literāru pasākumu, kur šis autors iederas, tad aicināsim piedalīties. Jau tagad zinām, ka dažiem sakritīs. Bet nebūsim uzstājīgi, respektēsim, ka rakstnieks brauc strādāt, jo zinu, ka blakus lietas ļoti var “izsist no teksta”.
Rezidenču lietderība valstij, pašvaldībai
G. Roze: – Šopavasar dažām citām UNESCO Literatūras pilsētām, kas piedāvā fantastiskas stipendijas, plus ceļa izmaksas turp un atpakaļ un dāsnu honorāru par pasākumu, kurā rezidences laikā obligāti jāpiedalās, pajautāju, kāda ir viņu interese apmaksāt ārvalsts rakstnieka rezidenci. Man atbildēja: tas ir vislētākais veids, kā nopirkt kultūrapmaiņu. Jo cilvēki nedzīvo tur, kur nav kultūras vai tā ir pavirša. Arī Tukumam vairākas sadarbības ar ārvalstīm sākušās manu rezidenču laikā Ventspilī. Kā to var iztāmēt? Īpaši ilgtermiņā.
J. Borīte: – Veiksmīga rezidence ļoti precīzi iekļaujas vietējā vidē, ir tādā kā sazobē ar to. Līdz galam nav novērtēts, ka pilsēta vai novads var kļūt poligons dažādu jomu nozares profesionāļiem un rezultāts var tikt sasniegts vai būt izmērāms pēc ilgāka laika. Tas ir intelektuālais potenciāls un, jā, protams, zināmā mērā arī ekonomiskais.
I. Balode: – Ir kultūrpolitiski ieguvumi – tiek atbalstīta latviešu literatūras radīšana un tās atvērtība pasaulei, kā arī katrs šāds starptautisks projekts, īpaši ārpus Rīgas, kuplina vietējo kultūras dzīvi. Ir arī ekonomiski ieguvumi, jo katrs ārvalstu ceļotājs vai vietējais autors, protams, priecājas par koncertiem koncertzālē “Latvija”, tāpat kā par zemenēm un gailenēm Ventspils tirgū. Ilgtermiņā projekts “Rezidences” svarīgs arī Latvijas drošībai. Jo īpaši šajos sarežģītajos politiskajos apstākļos neviena valsts tuvu Krievijai nedrīkst palikt anonīma. Jāmāk ļoti skaļi pateikt, kas ir Latvija, un jāmāk izstāstīt mūsu stāstu pasaulei, lai nevienam neienāk prātā piesavināties mūsu teritoriju, identitāti un valsti.
Mēs gribētu ar visiem pārējiem rezidenču organizētājiem satikties un izrunāties, kā varam viens ar otru sadarboties.
A. Jundze: – Arī es gribu ierosināt sadarboties, nekāpt uz grābekļiem, nedalīt tēvzemi un būt vienotiem savās prasībās.
Uzziņa
Rakstnieku rezidences Latvijā
* Dubultu Rakstnieku nams
Dibināts 2001. gada 16. novembrī, kad Saeima ar īpašu likumu nodeva LRS īpašumā ēkas un zemi Dubultos tagadējā Aspazijas ielā 4. Darbs ir sezonāls, jo ēka celta kā vasarnīca. Namu darbam izmantojuši gandrīz 1000 rakstnieku.
* Ventspils Starptautiskā rakstnieku un tulkotāju māja
Atvērta 2005. gadā, kad Kultūras ministrija, Latvijas Literatūras centrs un Ventspils pilsētas dome vienojās par SIA “Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju māja” dibināšanu, deleģējot tai atsevišķus valsts pārvaldes uzdevumus kultūras jomā. Darbojas cauru gadu. Astoņpadsmit gados uzņemts ap 1500 pašmāju un divreiz vairāk ārzemju rakstnieku un tulkotāju.
* Rezidences Siguldā
Siguldā rezidences darbojas trešo gadu; tās ir epizodiskas. Īpaša nama nav, rakstnieku un ilustratoru tandēma darbam pašvaldība nomā telpas viesmīlības uzņēmumos. Sigulda pasniedz arī specbalvu grāmatu mākslas konkursā “Zelta ābele” – iespēju trīs dienas strādāt Ziedoņa mājā –muzejā Murjāņos.
* Jāņa Baltvilka dzimtās mājas “Zīlītes” Tukuma novadā
Pirmos viesus rezidence uzņems šā gada augustā; trīs mēnešu laikā te strādās seši rakstnieki. Turpmāk “Zīlītes” varētu uzņemt līdz 20 rakstnieku gadā. Ārvalstu rezidentus plānots uzņemt no 2026. gada.
