Rakstnieks un politika 0
Vācu rakstnieka, Nobela prēmijas laureāta literatūrā Gintera Grasa pasludināšana par nevēlamu personu Izraēlā ir zīmīgs notikums kaut vai tāpēc, ka jau labi sen Rietumos neviens literārs darbs nebija izraisījis tādu polemiku kā viņa sacerētais dzejolis “Kas ir jāpasaka”. Un ne jau literatūras kritiķu, bet politisko aprindu polemiku.
Šis notikums kārtējo reizi lika atcerēties dažas lietas. Piemēram, Izraēlas likumu, ar kuru saskaņā ikvienam šajā valstī iebraukt gribošam pirms 1928. gada dzimušam Vācijas pilsonim jāprasa īpaša atļauja. Respektīvi, lai pārbaudītu viņa pagātni – izturēšanos nacistu varas laikos. Kā zināms, Ginters Grass pirms dažiem gadiem atzina, ka bijis iesaukts Waffen SS, un arī tas būtu varējis kļūt par iemeslu iebraukšanas aizliegumam. Taču šoreiz to noteica kāds pavisam specifisks apstāklis – 4. aprīlī “Süddeutsche Zeitung” publicēta dzeja, kurā rakstnieks, starp citu, retoriski vaicā, vai kodolvalsts Izraēla nav drauds pasaules mieram. Grasa dzejolis, ja tā var teikt, ir veltīts Izraēlas iespējamajam uzbrukumam Irānai, lai novērstu tās mēģinājumus radīt atombumbu, un ap šo politiski aktuālo tēmu tiek savītas dažādas morālas un cita rakstura problēmas. Vārsmu saturs mazliet atgādina avīzes ievadrakstu vai politisku komentāru, kura tonis ir Izraēlai un tāpat Vācijai nepatīkams. Tāpēc Telavivas varasiestādes neizdomāja neko labāku kā Grasu sankcionēt. Ko ielaist vai ko neielaist valstī, protams, ir Izraēlas iekšēja darīšana. Jāatceras, ka Izraēla nekad īpaši nav rēķinājusies ar t. s. starptautiskās sabiedrības viedokli un vienmēr stādījusi savas intereses visaugstāk, vajadzības gadījumā noliekot pie vietas ANO un pārējās organizācijas.
Turpretī Gintera Grasa dzejas formā apcerētā politika un preventīvais “pirmais trieciens” pret Irānu kādu dienu varētu iespaidot visus. Cik noprotams, uzbrukuma plāni jau ir izstrādāti, vienīgi nav zināms, kad tie tiks īstenoti. Neviens arī nespēj īsti paredzēt, kādas būs sekas – ne vien militārās, bet arī ekonomiskās vai, piemēram, ekoloģiskās. Izšķirošo lēmumu dziļā slepenībā atkal pieņems viens vai pāris valstsvīru atkarībā no tā, vai virsroku gūs Izraēlas premjera Benjamina Netanjahu iemiesotā stingrā līnija vai ASV prezidenta Baraka Obamas atturīgums.
Tikmēr valda Grasa nosodoši aprakstītā “vispārējā klusēšana”. Viņš gan to savā veidā pārtrauca, izpelnīdamies politiķu dusmas, jo, kā norādīja Vācijas ārlietu ministrs Gvido Vestervelle, mērīt ar vienu un to pašu morālās atbildības mērauklu Irānu un Izraēlu nav saprātīgi.
Tomēr daļa sabiedrības izsaka rakstniekam atbalstu – tā bija arī Vācijā notikušajās Lieldienu svētdienas manifestācijās. Tagad dažādu apsūdzību krustugunīs nonākušais rakstnieks uzskata sevi par nomelnošanas kampaņas upuri. Kaut gan atzīst, ka vārda “Izraēla” vietā vajadzējis lietot “tagadējā Izraēlas valdība”.
Lai vai kā, akmens, ko Ginters Grass iemeta politiskajā dīķī, daudziem lika satrūkties. Varbūt tas arī bija skaļš atgādinājums par pazīstamu intelektuāļu pienākumu nestāvēt malā, bet paust savu nostāju. Par kuru, tiesa, var strīdēties, taču strīdos dzimst patiesība, kas reizēm ir nepieciešama pat politikā. Un tiklab Vācijā, kā Latvijā vai jelkur citur.
